klausīties latviski

nepiemērots ceļš manām
kurpju pazolēm
tās cīnās pretī
bet tu nāc kaut nedrīkst
tu nāc kaut

es rakstu tādu dzeju kādu kārtīgi audzinātām jaunkundzēm neklātos publicēt

tāpēc es publicēju kailu vīriešu fotogrāfijas

mierīgs

paceļu jūras malu un paslauku visus gružus apakšā.

pūderētas dzērvenes

filosofiski pieraksti uz burtnīcu vākiem starp dažādajiem pasniedzēju viedokļiem "kā pareizi dzīvot".
   mans deguns tēlo gliemi, atstājot uz rokas glumu sliedi aiz sevis. vai uz salvetes. kāda starpība.
      tas mirklis, kad tu izdzēs lielāko daļu no savas mūzikas kolekcijas, jo visas dziesmas šķiet
          pelēkas, neinteresantas, blāvas vai apnikušas. tām pietrūkst punctum. vai arī tas ir
             zudis. tāda diena, kurā viss garšo jocīgi. vai negaršo ne-pēc-kā. brīvdienas rīts,
                  kurā tu celies ar modinātāju. jo ir jāizdara tas, ko nepaspēji darbdienās.
                     tad, kad tavs mīļākais mūziķis izlaiž vienkārši briesmīgu dziesmu. un
                         tad, kad tiek atcelts ilgi gaidīts koncerts. tā diena, kad pūš silts
                             vējš. tik ļoti strauji, ka mati varētu aizlidot krietni tālu no
                                manis. mirklis, kad sagriez roku ar nevainīgu papīra
                                   lapu. atklāsme, ka tu nespēj noformulēt domu
                                       vai frāzi savā dzimtajā valodā. stāvoklis,
                                          kad aiz nopietnu problēmu trūkuma
                                             tu sāc tās izdomāt neesošas. tā
                                                 diena, kurā tramvajā visi
                                                    jūtās ļoti lieli un īpaši.
                                                       tās ir pūderētas
                                                           dzērvenes.

karotīte

smaržo

pēc gaļēdāju lūpām

pirms pusdienu pauzes

kara laikā

pīrādziņš ar miesu

Mana skaistākā bērnības atmiņa ir maizes ceptuves smarža. Kurā veca kundzīte ar brillēm pārdeva plauktā gulošos kukulīšus un izdeva atlikumus.
Ceptuve jau kādu laiku ir mirusi.
Kundzīte visticamāk arī.
Tikai smarža kaut kur manās atmiņās vēl dzīvo.

skudriņu mirklis

skrienu pakaļ miegam un ieskrienu zvaigznēs
Piebirst kabatas ar melnu tumsu
Kosmoss esot smilšu krāsā
Mans suns arī
pēc mazgāšanas.

Akceptēts.

Pēc horoskopa es esmu cilvēks

Viņa teica un

Sabīdīja zvaigznes debesīs

Pa savam.

Tas nav dzejolis. Bet kaut kas tas noteikti ir.

Izkarieties pa logu.

Ar galvu uz leju. Jo augstāks stāvs jo labāk.

Nostājieties uz galvas. Apmetiet kūleni. Ieelpojiet.

Sajūtiet jaunas smaržas. Sadzirdiet jaunas skaņas. Esiet radoši. Esiet jūs paši. Uzsmaidiet saviem nepazīstamajiem kaimiņiem.

Klausieties bojātas plates un iemīliet tās. Kurš likums nosaka kvalitāti?

Negrauziet sevi par nedarbiem. Labāk paslavējiet savi par tiem.

Aizsieniet sev acis un izčamdiet paši savu istabu līdz pēdējam puteklim. Tagad atsieniet acis un izmetiet visu lieko.

Klausiet Imantu un dziediet pārpildītos tramvajos.

Centieties izpatikt… tikai un vienīgi paši sev.

Mīliet savu garastāvokli. It īpaši to slikto.

Mīliet savas skumjas. Jo tās ir jūsējās.

Bet visvairāk mīliet visu to, ko ienīstat.

Izberzējiet acis un paskatieties zvaigznēs. Izvēlieties savu mīļāko un katru vakaru viņai to pasakiet. „Tu esi mana mīļākā zvaigzne.”

Aptiniet roku ar skoču, ja jums tā gribas.

Dariet to, ko vēlaties. Dariet to tagad.

Klausieties to vienu dziesmu 100 reizes, ja tā gribat. Jo jūs esat uz šī viļņa tagad. Un pēc divām nedēļām tā jums būs apnikusi neatkarīgi no klausīšanās reižu skaita.

Dziesma nekļūst citāda. Emocija kļūst citāda. Laiks kļūst cits.

Nekaunieties no savām emocijām.

Lepojieties ar tām. Ar tām visām.

Pieņemiet cilvēkus. Visus un visādus.

Noticiet, ka viss un jebkas ir iespējams.

Baudiet. 

vai to var iemācīties vai to nevar?

http://satori.lv/raksts/4538/Ilmars_Slapins/Maksla_turpinat_rakstit

zebra ir no cietuma izlaists zirgs*

Laiks ir sajucis prātā. un vārna neprot lidot, kad snieg.

Mazus punktiņus nomaina svītriņas. svītriņas top par sliedēm. sliedes par vilcieniem. zaļiem vilcieniem uz sarkanas ķieģeļu sienas. 

***

aukstums ir tikai nepieradināts siltums. un vilnas džemperis - zemapziņas miera butaforija. tāpat kā pēc piecu mēnešu ziemas pavasara plūdi mūs pārsteidz nesagatavotus. tāpat kā sāpe aizmieg un man vairs nav ko jums pastāstīt. 

sabiedriskais transports elpo cigarešu dūmus

saldumi, kucēni un mīlestība

- Kā labi gulēji?
- O, burvīgi. Līdz tas japāņu resnis iestūma nazi manā kājā. Tad es pamodos, aizmigu vēlreiz, sabildēju sasodīti skaistas bildes un tad noslīku ar visu kameru.

                                                                                      Daudz laimes rītdienā, Kurd. 

Viņa mācās samierināties ar savu nefotogēniskumu.

Drusku brīnumaini kā gaisma krīt
uz nosalušām potītēm un mazliet sāp.
Drusku sāpīgi kā brīnumi krīt,
atsitas pret betonu un sašķīst un mazliet salst.
Drusku salst, sāpes riņķo kā vējš ap potītēm
un betons sašķīst mazos brīnumos.
——–
Drusku betons, drusku brīnums un drusku salst.
Iet divi bez sirdīm un izliekas, ka viņiem nesāp.
Ne drusku. Ne mazliet.

pieķeros vienam vārdam un lutinu līdz tas mirst

gaiši zaļa saule

virs centrāltirgus un

divi suņi kā iekavas sargā

savu saimnieku es iemetu

kanālā lazdu riekstu un aizmiegu.

sapņoju par samuraju dvēselēm

un pamostos, kad mans autobuss

cenšas piedzimt no jauna

un šķiet ka pasaule savus

caurumus aizķepina ar

saulespuķu sēklām un košļenēm

it kā aiz kauna

it kā dēļ citām pasaulēm

un suņi

un suņi tēlo iekavas

būt skumjam izrādās vairs nav stilīgi

tagad modē ir visu iespējamo veidu smaidi putekļainos spoguļu atspulgos.

Vai ir iespējams kaut kur aizlidot bez čemodāniem?

Man šķiet, ka es varētu uzrakstīt balādi par satraukumu, kurā spilveni meklē vietu zem saules.
un neviens nezina kā ir sprintot augšup pa debesskrāpju sadrupušajām kāpnēm un finišā gaidīt zvaigznes nevis mākoņu kalnus.

Šķiet, ka balss saites plīsīs kā vijoles stīgas un ar vēju aizrīsies visi skursteņi. Vājprāts klaiņo ap māju stūriem un es sēžu pār iekonservēto pilsētu.

Un atkal kāda meitene sola tevi mīlēt mūžīgi. Un atkal kādam šķiet, ka laime nekad nebeigsies. Un atkal smiekli un atkal dejas…

Un es sāku neieredzēt tās atrunas par kaut kādām sanāksmēm un mistiskiem pasākumiem. Es sāku neieredzēt melodijas, kurās šķiet, ka kādam tiek piedots.

Un nobirst pastmarku lietus no otrā stāva loga un visiem vienalga. Arī tev un man jo īpaši. Tā ir komunikācija, kas nobirst un tā ir nepateiktu vārdu krusa. Tas ir aukstais karš starp divām frontēm. Bet asinsizliešana vienkārši tiek atlikta uz vēlāku laiku.

Un uzvarētājs jau atkal nebūs neviens.

eh pie velna.

un tad es atradu visneglītāko sviestmaizi šajā banketā

vakarā atvēru logu un elpoju slapju rudeni.
debišķīga smarža. un klusums. klusums pilsētā un pauze starp izpūtējiem.
šādos vakaros netop dzeja. šādos vakaros bauda ar ausīm un degunu un ar nervu galiem zem ādas.
darbi tāpat pagaidīs darītājus gan šodien, gan rīt. bet iedvesma mākslinieku negaidīs.

paradoksu pilnas ausis un neviens negrib saslapināt savu augsti pacelto degunu.

zirgi šādās naktīs sapņo par krēmkrāsas kastaņiem, kas pielijuši pilns stallis. un par slīpiem saules stariem, kuros uzdurt savas ieskābušās domas. un tieši pirms pamošanās rodas maz vēlme aizlidot.
tā tie zirgi dara rudens naktīs.
tā dara arī sapņotāji un biznesmeņi, kuriem nav veicies mīlestībā. un tad viņi lūdz to nepublicēt dzeltenajā presē, kas nu jau arī manus sapņus spēj nolasīt un pastāstīt citiem.
un tā dara narkomāni, kuri ciena kokus, bet neciena nevienu banku.

šķiet es esmu kaut kur pa vidu starp bankām un kokiem un dozēju sevī aukstu gaisu. mēreniem malkiem, ritmiski un mērķtiecīgi. un manu kaimiņu dzīves ir tikai degošas spuldzes pretējās mājas sienā.

eke neguļ. eke izbaksta bezmiegam aci.

pie velna.

Es esmu nevienā no divām istabām.

Manas domas reinkarnējās par neizplaukušiem puķu zirņiem.

Tavas perlamutra domas čāpo pāri istabai. Tik lēnām.

Šķiet, ka pat dzirdu čaukstošus soļus.

Pārāk saldi, lai būtu patiesība.

Pārāk viegli, lai varētu ieilgt.

Es labāk tevi rezervēšu kādai slapjai svētdienai

Kas īsti nebūs ko darīt un pietrūks mazliet romantikas.

Dievs dod to atcerēties ilgāk par 10 minūtēm.

$$$

 Viņa teica, ka viņu sauc Lukrēcija.

Un neviens tāpat neticēja.

Viņa teica, ka viņas mamma esot no ārzemēm.

Un visi prasīja parādīt pasi.

Viņa pazuda līdz ar rītausmas pirmo redzamo skaņu.

Un visi sevi mierināja, ka viņa aizskrējusi līdzi tiem, kas viņu saprata.

Viņš atstāja 2 aukstas kotletes manā ledusskapī. Un kaut kur padzirdēju, ka viņš ciešot no hroniskas mīlestības pret mani. Bet diemžēl viņš tāds nav vienīgais.

Tu pats nesaproti par ko tu raksti!
tu to nekad neesi piedzīvojis!
un nekad neesi to jutis!
nekad neesi saticis to meiteni, kurai
"visskaistākā sirds krūtīs".
tev nav ne jausmas cik riebīga
viņa patiesībā ir , jo tu
nekad neesi ar viņu runājis!
un nekad neesi dzirdējis viņas smieklus,
ko iztēlojies tik gaišus un vieglus.
bet tu raksti viņai, par viņu, ar viņu, viņā
it kā tev tas viss būtu labi zināms.

**

Es šodien atkal rudeņoju*/

 Tajā brīdī, kad piesalst vienaldzība pie vaigiem, tad tu zini, ka ziema ir pa īstam sākusies un mēs varam mainīties tādiem skatieniem, kādiem vēlamies, jo tie tāpat sasals kaut kur tiešā rādiusā starp mūsu acīm.

Vējš iepūš plaušās un izpūš sāļu slapjumu no acīm. Un sāp.

dažreiz darbs tomēr dara nebrīvu

jeb trīsdimensiju skrējiens pa horizontu. 

Es izguļu rīta paģiras
bet man tiešām šķiet
ka tur pilsētā visos luksoforos
gaiši zaļš, bet neviens

netiek pāri ielai.
un man ienāk prātā,
ka intīmpreču veikals
strādā visu diennakti.
it kā jau tur neko nevajag
vienkārši gribētu zināt
kāds ir apgrozījums
pus četros no rīta.

Mēs apsolijām, ka neļausim viens otram kļūt par bomžiem.

Es jūtu tevi tikai agros un miglainos pirmdienu rītos.
Tad es eju uz darbu pāri miglā ievīstītam tiltam un tad es Tevi jūtu.
Mazliet ledaina rokā pārslīd pār mugurkaulu un apstājas tajā galvaskausa punktā, kas vistuvāk debesīm.
Un Tava elpa uz vaigiem zīmē trauslas leduspuķes.
Tu izdiedzē nomodu starp manām miega nezālēm un piespied manu realitāti izdzīvot.
Bet es ietinu savas sapņa paliekas ciešāk jakā un atvados.

Man ir tāda tendence gaidīt to, kas nekad neatnāks.

Spilveni piesūcināti ar bezmiegu. Aukstu miega zāļu lietus nolīst pār negulētāju galvām. Bet pret to neviens savus zāļu-sargus neizvelk un zāļu-mēteļus arī nē.

Viņa ieminējās par dzeltenām magonēm. Un siltu rīta miglu, kas pastaigājas starp brūno govju kājām. Un šorīt vispār viņa runāja daudz. Daudz vairāk kā parasti. Bet tieši tā, lai gribētos ieklausīties.







--



Divi cilvēkbērni iepazinās tik neinteresanti, ka nav vērts pat pieminēt.
Bet interesanti sākās tikai pēc tam.

mans velosipēds imitēja vientuļu sienāzi.

Pāris minūtes klusuma par tiem, kas tumsā uz lielceļa zvaigznes skaita.

Mugurkauls savijas ar balto līniju vienā bizē

Un plaukstas silto asfaltu aijā

Un savītās rokas sargā bezmiegu

Kas ceļmalas grāvjos spēlē paslēpes ar putekļiem

Un es negribu aizmigt

Un es negribu pamosties

Pēdas ķer mēness staru iedegumu un

vieglprātīgs ķēriens mani ietin divās garās rokās.

Tik garās, ka pus pasauli varētu samīļot

Un visiem paliktu kaut nedaudz siltāk

Bet laika ziņās šonakt solīja vētru

Un tā nekur nav pazudusi

Vētra prātos un skaļi pērkondārdi sirds rajonā

Kā neapslāpētu bungu rīboņa un zibeņi joņo caur vēnām.

Smiekli aizskan un atsitas tikai pret debesīm

Acis neredz tālāk par degungalu un nav arī vajadzīgs

Es šonakt gribu tikai sajust

Lielceļu, plaukstu, nakts smaržu un vēju

Sajust kā mūsu soļi piebradā nakti un

Ar katru zvaigzni arvien tuvāk mērķim.

 

23.07.2012

***@

Tavi smiekli nebija nekas vairāk par rītausmas sveicienu

Gaisma zaļu laternu rāmī

Mirklis starp divām pasaulēm

Un porcija lēta bezmiega

Un lēciens pus metru

Virs zemes pārspēj

Visas cerības

Ar pēcgaršu vēl pāris

Nedēļas uz pirkstgaliem

Un ķirši iet pie sirds

Tik pat ļoti cik salijis smaids. 

Mēs mākam pasmieties paši par sevi

varētu jau teikt
ka viņi dejoja vienu vasaru
bet tā nebija tikai vasara
varētu jau teikt, ka bija
kaut kas vairāk par deju
bet nebija.
un gribas pateikt.
kādam vienmēr gribas
pateikt par daudz un
par skādi arī šoreiz.

bet par spīti tam visam
viņi dejos arī nākamvasar
un iespējams aiznākam.
kāds atkal pateiks vairāk
bet kādam vēl joprojām
būs vienalga.

2012.28.06

Vai zini, aiz katras romances slēpjas viens un tas pats stāsts. Kāds vienmēr mīlēs mazāk. /kāds

Fonā balāde par Emīliju

Sirdi plosoša balāde

Un lietus vasaras naktī

Zaļumballes duna caur mežiem

Dubultstrauja elpa un

Kņudeklis pirkstu galos

Šķiet nepareizā taktī

Arī naktstauriņi gaida

Nezin ko

Varbūt padejot ar odiem

Varbūt mani izjokot.

Apsolu, ka būs vēl kas

Bez maniem novērojumiem

Un tukšas meil-kastes

Apsolu, ka būs.. nē! Nesoli!

Neraksti, nezvani vairs man

Kā nedzīvi vārdi

Kā traģēdija tu un tavs ego

Vien pērkona dārdi bez lietus

Jēga nekāda, tikai

Satraukums lielāks par mieru

Negribu arī tavus

Viltots smieklus manā kreisajā ausī

Un skrienu caur mežiem

Nevis bēgt, bet dejot

Vienalga ar ko, vienalga kāpēc

Jo tas joks ar tevi

Tāpat jau pēc tam

Drusku sāpēs. 

Miu*

Nepārspēts mirklis

Pāris soļi virs zemes

Un pēc tam šķiet it kā

Kristu lejā pa trepēm

Ilūzijas ar realitāti

Tā saplūdušas, ka

Nevar vairs saprast

Kas īsts, kas izdomāts

Un kur slēpjas patiesība

Pēkšņi debesis pilnas

Ar idejām labāk jau

Būtu gulējusi un

Nezinātu vispār kas

Tiek palaists garām.

Un tieši tad ir rokas

Par īsām un mirklis

Par īsu. Ir sapnis

Nepareizā dimensijā

Un ar netīkamām beigām

Kāds grib mani spīdzināt,

Bet es atsakos no viņa

Laipnības un eju meklēt

Nelegālu gandarījumu. 

Pus porcija miega. Un piedevās smeldzīgas melodijas. It kā zvana pie sirds, bet nav zonā.

Detalizēts veselības problēmu izklāsts manā biogrāfijā. Un pārāk maz cerības. Jā un tieši rītausmā nāks un lāpīs mieru gan veci, gan jauni, gan tie, kam miera sen vairs kā nav.

Nē, tas nebūs rokdarbu pulciņš, bet tādi sava veida anonīmie lāpītāji tomēr ir . bet tā miera kā nav tā nav. Satraukums klejo caur sirdīm un citiem orgāniem, riņķo prātos un ducina pirkstus kā klavieres spēlējot. Sīkumi liek nobīties, bet nekas un neviens nespēj padarīt to neredzamu.

Un tieši tāpēc jāiemācās lāpīt. Lāpīt mieru tā, lai sprāgst vaļā tikai kopā ar bērzu un ābeļu pumpuriem. Tikai tad, kad kļuvis pārāk miermīlīgi un rutīna pārāk ieilgusi un iegūlusies tik ērti savā vienveidībā, ka sākusi snaust un nemaz neplāno mainīties.

Tad atkal gribas to mieru raut un plosīt uz visām pusēm, un trīcēt un satraukties. Vēlams priekā. Un pēc laika doties liedaga un ļaut rītam to plosīto mieru atkal maigi lāpīt. Atkal sadabūt kopā vienā veselā mierīgā mierā. 

Paralēlas emocijas. Apņēmības pilni pretpoli. Tipa tā kā gribētu pievilkties, bet izliekas, ka vēl šaubās.

Divzilbju kliedziens. Tukšs tramvajs blenž miglā un slāj aiz ieraduma ļaudis. Neko jau neredz, bet kur jāiet – zina no galvas.

Vientuļa ielas meita tēlo smaidu un bomžu kaķiem ballīte pie notekām.

Ar laiku jau pierod pie visa. Pat pie neapgaismotām ielām un bezkaunīgiem kabatzagļiem. Arī pie bārdainiem onkuļiem, kam vienmēr kabatā kāda gardāka konfekte.

Un tomēr ir kaut kas, pie kā nekad nevar pierast. Atgriešanās. Jo satraukums kārtējo reizi ir neizmērojams. Tu it kā ierodies no jauna, bet kaut kā savādāk, bet tomēr tieši tāpat kā vienmēr.

Jau atkal kādam izdodas mani samulsināt ar neloģisku jautājumu. Un es neprotu atbildēt sakarīgi, tāpēc saku to, kas pirmais iešaujas prātā.

Cilvēki ar iztēli iebrauks. Pārējie – pēc izvēles.

Es gribētu uzrakstīt lietu. Tādu vieglu un slapju kādā siltā vasaras vakarā. Un zem laternām kūpošu asfaltu.

Es gribētu uzzīmēt veiksmi ar nelielu iedvesmas devu. Tādu spirdzinošu un inovatīvi radošu.

Un arī nospēlēt klusumu. Vienalga uz kāda instrumenta.

Bet mana iztēle nesniedzas tik tālu, tāpēc es palieku tepat un zīmēju savas bezgaumīgās puķes, rakstu savas haotiskās domas un spēlēju tās pašas 3 serenādes, ko man ir izdevies iemācīties. 

Iemanīt riebīgās beigas pret jauku sākumu? Nekad. Jeb Par pterodaktiliem.

Es tev aizrakstu čatā

Neko negribu teikt

Gribu tikai aizrakstīt

Un tikai vienu štrunta labrīt!

Vienu vārdu pateikt un sagaidīt

Iespējams to pašu neko

Varbūt uzmest, varbūt pagaidīt

Varbūt kautrīgi pajokot.

Un kāda starpība arī ja nebūs nekā

Jo tik un tā

Tie lidoņi vēderā

Aug par pterodaktiliem

Tādiem maigiem, bet lieliem.

Un vienmēr onlainā.

***

dziesma par tāšu zirgiem.

Viņa krāsu mīl

Viņa mīl krāsu

Nē, uzsvars tomēr uz to, ka mīl.

Tur ir dziļa doma

Vai tiešām?

Nē, tur ir tikai ciešanas

Un viss pārējais tikai ilūzijas

Tāpat kā zilums uz manas rokas

Kā tā?

Tā, ka nesāp, bet radies kaut kā.

Jo cepumi dažreiz ir tikai butaforija

Es ēdu ambīcijas brokastīs un dzīvesprieku pusdienās, bet vakariņas uzgraužu nedaudz vecmodīgas mākslas.

http://www.youtube.com/watch?v=5mVEapKnS1c

Pārģērbās klauns par vienkāršu cilvēku un neviens viņu vairs nesaprata.

Laboratorijā iefasēts kokteilis (triloģija)

I

Ciankālijs

Tāds kā mandeļu cukurs

Tev uz mēles

baltā kapsulā

nezināms tēls

it kā sāpes kā vājums

slimas prāta spēles

un šķiet ka glābiņam

jau pārāk vēls

zelta spožums

aizmālē neprāta acis

un skābekļa trūkums

sirds kambaros sāp

bet elpojiet nieres

un elpojiet aknas

jo šo spēli es vēlos

ar kārstu dzērienu sākt

II

Hloroforms

Nē

Šis nav tas jaukais

Hloroforms kas pusnaktij

Līdzīgi mieg

Šis ir tas, kurš toksiski iztvaiko

Un atmirstot spēkam smird

Uz mēles tik saldi

Dedzinošs vaibsts

Un smagā reibonī griežas

Kāds caurspīdīgs nogurums

Nezināms smaids

Un jēga caur nemaņu spiežas.

III

Dzīvsudrabs

Tu esi manī

Kaut pavisam nedaudz

Un es jūtu kā kuņģī

Tu palēnām audz

Tā nejaukā doma

Par klepu un miegu

Kas nenāks pat īpaši

Draudzīgi saukts

Kā spēlējot ārstos

Es nezinu sekas

Un galva kā spainis

Atsakās mirt

Es atdotu zobu

Lai atgūtu spēkus

Bet nez vai morgā

Vēl mani kāds dzird

Es ieliku savu dzīvi matemātikas formulā un rezultāts sanāca tukša kopa.

Vienu cigāru, lūdzu, un arī kafiju. Tādu labi stipru. Der arī ekspreso. Un tad vēl nedaudz gumijas lācīšu konfektes. Jā, pietiks, ļoti labi. Hmm… jums izskatās tādi gadi smiekliņi. Tos arī iesveriet nedaudz.

Tā.. man vēl vajadzētu drusku zaļās gaismas luksoforā un sakiet, vai tie perlamutra sapņi svaigi? Vakardienas, bet labi, ja? Nu tad varbūt arī tos man nedaudz.

Un es tā skatos jums gribasspēks beidzies. Žēl, galvenokārt jau tam nācu pakaļ.

Un sakiet, kas jums vēl tāds svaigāks? Ak, mīlestību tikko piegādāja… eh nu, bet kurš tad to var atļauties! Ne jau tāds parasts ierindas cilvēks kā es. Ā un kamēr neaizmirstu arī dvēseles mazgāšanas līdzekli, lūdzu. Nē, mazajā iepakojumā. Gan kādam laikam pietiks. Un atcerējos, ka vīram sirdsapziņas skurbis iet uz beigām. Arī to pavisam nedaudz. Nevar jau tā arī trakot.

Nu rādās, ka tas būs viss. Un cik man kopā jāmaksā? 5 mēneši dzīves un 2 kapeikas veselības.. tūlīt. Es tomēr maksāšu ar karti. Kāds nu bija tas kods.. ak, pareizi – mēs mirsim jauni. Protams, protams.

Labi, paldies jums liels.

Visu labu un uz redzīti.

5 grami smieklu, divas tonnas rūgtuma. un saldajā tāda nedaudz ieskābusi pacietība.

Neglītums manos ziedos. Un mazliet vairāk saules gribētos pa ceļam. Pirmie dzimst meli un tikai tad patiesība. Ja būtu otrādi, tad kam vispār būtu jēga?

Zvaigžņu gaismas neprāts un baltas ovācijas pēc naktstauriņu performances. Un nekādu jāņtārpiņu prožektori mani neapturēs pieglausties tumsai.

Sapņu pirmavots ir mans samaitātais prāts ar ilūziju piedevu. Neatpazītu garšvielu maisījums apber naktsvijoļu klēpi un mans sapnis sāk smaržot pēc rabarberiem.

Pietiek ēdiena. Pietiek makaronu un zupas pirmdienas rītos. Principi aizved pie pavisam absurdām rīcībām, kas nenes labumu nevienam, bet tikai dara pāri  mazākajiem.

Pārmaiņas varētu neietekmēt rītdienu, pat ja lēmumi jāpieņem mums pašiem un signālugunis paskrēja mūsu acīm garām.

Tāda tendence viļņus gāzt ūdenī un tad noskalot ar jūras sāļajām putām.

kamols

Es dažreiz gribētu lai manis nav

Lai es būtu tikai stāsts,

Tikai izdomāta pasakai vai tēls.

Vai neizsacīts lāsts pār

Visu zvēru galvām.

Es būtu noklusēts vārds

Ar aukstu asaru piegaršu kaklā

Un tas viss tikai tāpēc,

Lai nekad mēs nesatiktos.

Labāk nekad, lai nav jāmelo, ka nesāp.

Es esmu 4 sienās. Manas rokas stiepjas no 1 aukstas sienas līdz otrai. Un šodien ir tik skumji, ka manas domas sajūk un rada neparastu mākslu. Sienu mākslu vārdos un domās un neprātā piezogas kaut kas savāds. Gribas aizmigt nomodā, it kā daydreaming it kā nightmares. Un tomēr ja sit, tad sāp.

Tev ir tendence pūst.

Pūst ziloni no mušas

Un vētras viļņus

Stikla ūdens glāzē.

Un pūst vēju kuģim

Pilnās burās, tikai atkal

Un nepareizo pusi.

vai tu kaut mazliet...? nē tomēr nemaz. un es izlikšos ka es arī nemaz

Es gribu uz sasalušās palodzes uzrakstīt kaut ko jauku un paliekošu. Tādu, kas ļautu putniem kļūt paēdušiem un sasildīties. Jo – 30 grādos pat cerības sasalst mazā ledus bumbā ar krāsainu viducīti.

Degradācija ir sīka problēma un pat politiskā pārliecība neglābs mani no mazu melu ievešanas tautā. Un es iemetu trīspunktnieku tad, kad pārkāpu visus noteikumus, kam bija mani jāierobežo kādās vecmodīgās dogmās. Navigācija atkal kādu pievīla un es kļūstu par vienīgo ceļa zīmi dusošā kvartālā.

Es gribu būt antīks pulkstenis un maigi tikšķēt uz kāda groteska kamīna dzegas, kas patiesībā nesilda nevienu, tikai sniedz mierinošu ilūziju tavā galvā. Un to pulksteni uz malas vajag pilnīgi noteikti, pat ja tajā ieskatīties nav paredzēts un pat pavisam droši, ka nemaz nav vajadzīgs.

Mazo zeķīšu brālība atkal piespieda mani palūkoties pavisam reti atvērtā pasaulē, proti, zem gultas. Nemaz nešķita, ka naktis pavadu virs tik interesantas nometnes, kas izskatās visai drūma, bet patiesībā slēpj sevi daudz mazu pozitīvu pārsteigumu. Tiesa, zeķīšu pārsteigumu gan tā šoreiz man nesagādāja.

Spožums. Un akmeņi visos dārziņos.

Mazi mirdzoši pārsteigumi un nenopietnas sarunas par aktuālo.
Mirklis iedvesmas un atkal atmiņas zudums ņem virsroku.
Nekas nevar būt pārāk patiess. Viss ir vieni vienīgi meli. Pat kaķa ņaudas pirms brokastīm un putna knābja bungošana pret manu apsnigušo palodzi.

Karājos balkona margās turoties aiz vidējā pirksta. Jāatzīstas, visnotaļ sāpīgi. Un katra minūte aizvien mokošāka. Turēties. Un nelaist vaļā. Kā tāds paredzams spriedzes filmas moments, tikai glābēji šoreiz varētu nepaspēt attapties pareizajā mirklī.
Filma ir izdomāta. Dzīve arī. Vientuļš soliņš bez īpašnieka un sēdētāja. Un tikai garāmgājēju mulsie skatieni neatzīst to par gana uztiecamu esam viņu pasaulssvarīgajiem dibeniem.

Uz ceļa mētājas maigums. Pavisam nedaudz. Tomēr augstas kvalitātes. Pamests? Nē, pats aizgājis un tagad nezin ko iesākt tālāk. Gribi paņemt un paturēt? Var jau mēģināt, bet nebūs viegli. Tik grūti kaut ko paturēt, tik grūti nepiesavināties kā savu. Bet ne jau viss, kas uz ceļa savākts var būt tavs mūžīgi. Un tieši tāpēc maigums atkal dodas prom. Arī no tevis. Arī no visiem, kam reiz izdevies viņu pieradināt.
Bez kādiem paskaidrojumiem aizdegas jumts un mana emociju māja nodeg līdz pašiem pamatiem.

Manam iekšējam sapņotājam šodien naktsmaiņa. Nebūs mājās. Bet no rīta pārvilksies noguris un iztukšots. Nemaz nepriecājos, bet baudu vientuļu vakaru bez sapņiem. Varbūt arī kādreiz noderēšu kādā nejēdzīgā teātrī par 2 plāna lomas aktieri. Un nemaz nenāktu par sliktu ieskatīties acīs pirmajā rindā sēdošajiem. Varbūt arī viņiem nav skaidrs par ko šī luga ir un kāds vēstījumam sakars ar tās nosaukumu. Lai gan kāda starpība – galvenais, ka dekorācijas tik nežēlīgi skaistas un tērpu spožums viegli smeldz.

Es gribu rakstīt tā kā viņi visi. Nu tie, kam mežonīga iedvesma krūtīs un prātā. Kam izdodas uz lietām raudzīties tā, kā mēs parastie mirstīgie to neviens nedarām.

Ja jūs meklējat loģiku manā galvā, tad varat nepūlēties. Varu jau laikus paziņot, ka rezultāts būs neiepriecinošs.

Runāt. Tik tieši, ka ausis vīst klausoties. Bet patiesība atkal jau tik skarba un neprātīga. Sāp bungādiņas tevī klausoties. Un tomēr dzeguzes balss fonā tik samtaini jauka.

Runāt. Bet tikai lai vējš runā starp čaukstošām lapām. Tikai sienāzis runā pie kāda kalstoša salma. Tikai nakts runā savus tumšos buram vārdus pār manu pasauli. Pār tavu pasauli. Tik skaisti atdoties tumsai un miglai un zvaigznēm un mēnesim un svētdienas rītam. Tik agram, ka neviens vēl nav pamodies.

Un tad klusēt. Neteikt neko. Un neko nenožēlot. Būt. Tas ir pats labākais, kas šodien ar mani var notikt. Pats labākais un vēl nedaudz dzīvot.





p.s. iedvesmojums -  http://www.youtube.com/watch?v=8zEyRixsDZY&feature=related

Aizmirstība. Un viss ko varu vēlēties ir nezināt.

Lietus nevis saprātīgi līst, bet aumaļām gāžas no debesīm un vienā mirklī tu esi izmircis līdz ādai. Tu būtu gatavs atdot visu kabatās esošo naudu un pat telefonu pret kamīnu, pledu un karstu tēju. Bet tu esi svešā pilsētā, kur nevienam neesi vajadzīgs. Neviens tevi negaida un nevienam nerūp tava pašsajūta. Kā bomzis es jūtos, iegājis benzīntankā apsildīties, un nekas cits jau neatliek kā atrast kādu sausāku stūrīti un gaidīt rītu.

Miegs tikai tik daudz, cik atļauts. Limits. Nekurienes vidū parādās cerība, noskaldīts un sadalīts cepums. Laime jau zem giljotīnas un liecinieki ceļos līdz apžēlot. Nāve un beigas visam, kas cerēts. Izejas nav, ir tikai pasaules netaisnais kārtīgums. Nosaldēts kaut kur ziemā kopā ar mieru un laimīgām domām. Bezskaidras naktis, bailes un tilti, pār kuriem ceļo tie, kuriem vairs nav, kur iet. Mūžību garas pārejas līdz bezgalībai un vēl tālāk, nokļūt un priecāties par veiksmi, kas dota ne katram, kas plānos un murgos nav cerēta, meklēta, pelta un mīlēta.
Saprāts netiek līdz. Tomēr iznākums ir miers, mūžīga bohēma aiz aizvērtiem logiem.
Dzīve kā māja sadega, sabruka. Pelnos nedzima feniksi, neradās brīnumi, tikai dūmi pret debesīm kāpa un pagaisa tās nesasniegdami.

Ķiploku grauzdiņi uzdzen skumjas.

Atkarības.

Aplauztas ambīcijas.

Solījums nekad necelties dzīvei, bet gan tikai sev par godu.

Pusnakts aizsegā izspēlēti sapņi ar pavisam mainīgām lomām. Bet tējas saldā garša tik pat nemainīga.
Mati iziruši no kārtīgās bizes skavām tagad plīvo ap emociju izraibināto seju.
Nevienam nav ļauts atnākt vai ienākt un notvert mirkli. Pat ne skatiena simtdaļu. Pat ne acu mirkli pakavēties un tad iet. Nav ļauts.

Iedvesmas norietā, rītausmas tuvumā bailes kā aizkavējies liktenis atvilkās un neviena nemanītas sēdēja kaktā. Tikai visu laiku varēja just klātbūtni. Klāt būtni, kas ir ieradusies kā neaicināta viešņa un negrasās doties prom, kamēr nebūs tam gatava. Bezcerīgi saspringtā klusumā aizsēdējies šis nemiers kļuva ar vien pazīstamāks un ierastāks. Līdz pavisam saplūda ar telpā valdošo atmosfēru. Klusums atkal aizdejoja un palika karājoties griestu spožajā lampā, bēgot no ģitāras stīgu vibrācijas izraisītām skaņām un klusiem vārdu čukstiem, kas piepildīja aizliegto telpu, nespēdami apklust un norimt.

Viņa izlikās esot mierīga. Izlikās un tēloja priekš sevis. Bet sevis apmānīšana kļuva tikai par muļķīgu spozmi, kas iemirdzas un izplēn ilūzijās ar rītausmas tālumu. Pirksti atraisīja sasodīto skaņu virmuli, bet tas padevās vienkāršs un neinteresants. Garlaicīgs savā laicīgajā ietērpā tas turpināja virpuļot puskrēslas pielietajā istabā. Atsitās pret sienām un mēbelēm un nokļuva ausīs, izraisot nepatiku un riebumu pret radīto skaņu gūzmu. Aukstā tēja garšoja pretīgāk par jebkuru riebeklīgāko brēgu, ko gadījies nogaršot. Tā palika neizdzerta un kaut kad stipri vēlāk tika izgāzta izlietnē.

Nakts bija gara un bezjēdzīga, tomēr to gruzdēšanu iekšā viņa nespēja noremdēt. Aizmigt tāpat nav iespējams un briesmīgo skaņu kopums vismaz radīja esības sajūtu. Kaut vai riebums, kaut vai nepatika, bailes un satraukums bija tuvāk realitātei. Dzīvības sajūta bija patīkamāka par miroņa nejūtīgo sasalumu gan iekšēju, gan ārēji. Un it kā viņas istaba būtu auksta kapsēta ar bieziem mūriem un bez vārtiem vai ailēm pa kurām izkļūt. Un tāpat jau nebija kur bēgt. Varētu vienīgi apmaldīties aukstuma izmocītās koku ēnās.
 ***
Neviena nesaukts un neaicināts atvilkās rīts. Pirmā gaisma iekāpa pa mazo aizkaru spraugu. Tā bija kā nāvējošs trieciens jau tā izmocītajam emociju kopumam. Pussagruvušās optimisma paliekas mētājās kaut kur uz vecā, nodilušā paklāja un vēlējās kaut tiktu paceltas, salasītas un iestādītas kādā brūnā puķu podā, lai varētu celties un atgūties, turpināt eksistēt nelietīgās pasaules lielajā telpā.

Un bailes bija pazudušas. Tās bija devušās prom, tik pat ātri kā ieradušās. Tomēr vietā bija atlicies tukšums. Pilnīgs tukšums, kas pletās un pletās starp pelēkajām sienām un šķita ka tūlīt jau sprauksies ārā pa durvīm un logiem. Kā masa vai biezs šķidrums, pārmāks mazo telpu ar savu konsistenci. Varētu noslīkt tajā un neviens ārsts nespētu noteikt nāves cēloni, jo nevienam nešķistu pieņemami ,ka viņa noslīka tukšumā.


Mēs esam bezcerīgi gadījumi, jo lai kā mēs cīnītos, miegs tik un tā uzvarēs mūs visus. Agri vai vēlu mūsu pusnakts bailes vai rītausmas tukšumu nomainīs miega doza, pārņemot mūs savā valstībā, kā galeru vergus.

Apturēts kliedziens un aizšķērsots ceļš uz mājām, kas galu galā neaizved nekur.

Sajukt prātā no nepatiesu domu gūzmas, kas biedē un smacē, neļaujot apkopot primārās labklājības paliekas. Viegli piemuļķots un apmānīts es jūtos pēc vakardienas neesošajiem notikumiem, kas iespējams varēja izmainīt manu dzīvi pilnībā. Lai gan mēs šo varam minēt katru dienu, jo vakardiena mums neatnesa neko, bet rītdienas cerības, iespējams, netiks attaisnotas. Skarbi, un kas par to, ka man patīk teikt to, ko es domāju. Es jau tāpēc nekļūstu sliktāks kā citi, vienkārši ļauju tev ieraudzīt sevi no malas un saprast, ka arī tu vēl nebūt neesi ideāls.


Neko nepateikt un tomēr tāpat viss kļūst skaidrs no tavu telepātisko ausmu rītiem, kas apskaidro domas radīto sajūtu viļņus. Pat ja es šobrīd būtu laimīgs, mana pozitīvā pašsajūta varētu netikt nodota uz kāda cita cilvēka nervu centru, kas izraisītu pozitīvo emociju kopumu galvenajos nervos.




It kā vecas rakstāmmašīnas skaņas piepilda pieputējušo bēniņu telpu un ļauj iztēloties kā kāds vecs rakstnieks ar bārdu cenšas pierakstīt savu domu plūdumu, lai iespējams rīt spētu paēst. Un vienā mirklī rodas pilnīgs iedvesmas izsīkums. Rakstāmmašīnas podziņas ir apklusušas, vārdi neplūst un cerības par iespējamu laimīgāku rītdienu pagaist. Tas nenotiks. Vārdi neatnāks. Iedvesma neatgriezīsies. Un pilsēta turpinās savu ikdienišķo, skudrisko skrējienu, tikai katru vakaru tai nedaudz pietrūks klusu rakstāmmašīnas pogu klakšķu, kas atbalsojas rimtās vakara pilsētas bruģēto ielu segumos.


Nepacietība ir iemesls kāpēc mēs vispār šobrīd esam kaut kur tikuši un spējam pārvaldīt un koriģēt fizikas likumus, izmantojot tos savā labā. Sēdēt un gaidīt nozīmē nedarīt neko, lai iespaidotu kaut nelielu savas turpmākās dzīves daļu. Tomēr tik spiesti un sasaistīti ir jādomā, ka visas dogmas un stereo tipi mētājas tavos prāta stūros, jo šī nelietīgā sabiedrība visu līdzšinējo laiku ir Tevi barojusi ar savu nepatieso domu paliekām. Es negribu klausīties šajos māņos un subjektīvajos spriedumos, kas klejo pa mūsu prātiem un neļauj spriest racionāli, nenodarot pāri kādai vientiesīgai personībai.

es jau sen zinu, ka tu dzīvo skārdenē

rīts ar maigām acīm, zem siltas segas
un nedaudz skumīgiem skūpstiem.

vakars ar spožiem vārdiem, pavisam karstu tēju
un tādā trakulīgā neprātā.
///x/x/x/x/x/x/x/x/x/x/x/x////

klusa rītausma. pie loga klauvē sals.

es gribu ietīties trijās segās un apsegties ar tevi 

un nelīst ārā līdz pavasarim.

bet tu atļāvies mani salīdzināt ar sniegpulkstenīti.

 varētu arī neizdoties saprast. varētu atmosties vannā, pilnā ar nožēlu

un atgāzējušos kolu. nelāgi sajusties nav gluži tas, ko es gaidīju,

bet maza, patīkama smeldzīte pavadīs tuvākās dienas, 

jo darbi tāpat nav steidzami un par šīm lietām nāksies padomāt.

dārdošskaļi ģitāras čuksti. un es domāju, ka es vienīgā.

bet izrādās, ka tu arī tik ļoti stipri klusām sauc kādu. sarežģīti. bet tikai tā

ar vienu soli sirds tuvāk kādai jaukai atklāsmei/.

pakavi maigi čab un mitrais asfalts izkliedz siltumu.

bet es nemaz nebaidos.

vai vismaz neatzīstos ka tā.