Es jūtu tevi tikai agros un miglainos pirmdienu rītos.
Tad es eju uz darbu pāri miglā ievīstītam tiltam un tad es Tevi jūtu.
Mazliet ledaina rokā pārslīd pār mugurkaulu un apstājas tajā galvaskausa punktā, kas vistuvāk debesīm.
Un Tava elpa uz vaigiem zīmē trauslas leduspuķes.
Tu izdiedzē nomodu starp manām miega nezālēm un piespied manu realitāti izdzīvot.
Bet es ietinu savas sapņa paliekas ciešāk jakā un atvados.
