Man šķiet, ka es varētu uzrakstīt balādi par satraukumu,
kurā spilveni meklē vietu zem saules.
un neviens nezina kā ir sprintot augšup pa debesskrāpju sadrupušajām kāpnēm un finišā gaidīt zvaigznes nevis mākoņu kalnus.
un neviens nezina kā ir sprintot augšup pa debesskrāpju sadrupušajām kāpnēm un finišā gaidīt zvaigznes nevis mākoņu kalnus.
Šķiet, ka balss saites plīsīs kā vijoles stīgas un ar vēju
aizrīsies visi skursteņi. Vājprāts klaiņo ap māju stūriem un es sēžu pār
iekonservēto pilsētu.
Un atkal kāda meitene sola tevi mīlēt mūžīgi. Un atkal kādam
šķiet, ka laime nekad nebeigsies. Un atkal smiekli un atkal dejas…
Un es sāku neieredzēt tās atrunas par kaut kādām sanāksmēm
un mistiskiem pasākumiem. Es sāku neieredzēt melodijas, kurās šķiet, ka kādam
tiek piedots.
Un nobirst pastmarku lietus no
otrā stāva loga un visiem vienalga. Arī tev un man jo īpaši. Tā ir komunikācija,
kas nobirst un tā ir nepateiktu vārdu krusa. Tas ir aukstais karš starp divām
frontēm. Bet asinsizliešana vienkārši tiek atlikta uz vēlāku laiku.
Un uzvarētājs jau atkal nebūs neviens.
