vakarā atvēru logu un elpoju slapju rudeni.
debišķīga smarža. un klusums. klusums pilsētā un pauze starp izpūtējiem.
šādos vakaros netop dzeja. šādos vakaros bauda ar ausīm un degunu un ar nervu galiem zem ādas.
darbi tāpat pagaidīs darītājus gan šodien, gan rīt. bet iedvesma mākslinieku negaidīs.
paradoksu pilnas ausis un neviens negrib saslapināt savu augsti pacelto degunu.
zirgi šādās naktīs sapņo par krēmkrāsas kastaņiem, kas pielijuši pilns stallis. un par slīpiem saules stariem, kuros uzdurt savas ieskābušās domas. un tieši pirms pamošanās rodas maz vēlme aizlidot.
tā tie zirgi dara rudens naktīs.
tā dara arī sapņotāji un biznesmeņi, kuriem nav veicies mīlestībā. un tad viņi lūdz to nepublicēt dzeltenajā presē, kas nu jau arī manus sapņus spēj nolasīt un pastāstīt citiem.
un tā dara narkomāni, kuri ciena kokus, bet neciena nevienu banku.
šķiet es esmu kaut kur pa vidu starp bankām un kokiem un dozēju sevī aukstu gaisu. mēreniem malkiem, ritmiski un mērķtiecīgi. un manu kaimiņu dzīves ir tikai degošas spuldzes pretējās mājas sienā.
