Es gribu uz sasalušās palodzes uzrakstīt kaut ko jauku un paliekošu. Tādu, kas ļautu putniem kļūt paēdušiem un sasildīties. Jo – 30 grādos pat cerības sasalst mazā ledus bumbā ar krāsainu viducīti.
Degradācija ir sīka problēma un pat politiskā pārliecība neglābs mani no mazu melu ievešanas tautā. Un es iemetu trīspunktnieku tad, kad pārkāpu visus noteikumus, kam bija mani jāierobežo kādās vecmodīgās dogmās. Navigācija atkal kādu pievīla un es kļūstu par vienīgo ceļa zīmi dusošā kvartālā.
Es gribu būt antīks pulkstenis un maigi tikšķēt uz kāda groteska kamīna dzegas, kas patiesībā nesilda nevienu, tikai sniedz mierinošu ilūziju tavā galvā. Un to pulksteni uz malas vajag pilnīgi noteikti, pat ja tajā ieskatīties nav paredzēts un pat pavisam droši, ka nemaz nav vajadzīgs.
Mazo zeķīšu brālība atkal piespieda mani palūkoties pavisam reti atvērtā pasaulē, proti, zem gultas. Nemaz nešķita, ka naktis pavadu virs tik interesantas nometnes, kas izskatās visai drūma, bet patiesībā slēpj sevi daudz mazu pozitīvu pārsteigumu. Tiesa, zeķīšu pārsteigumu gan tā šoreiz man nesagādāja.
