dažādi mākslojumi

sestdiena

Ķiploku grauzdiņi uzdzen skumjas.

Atkarības.

Aplauztas ambīcijas.

Solījums nekad necelties dzīvei, bet gan tikai sev par godu.

Pusnakts aizsegā izspēlēti sapņi ar pavisam mainīgām lomām. Bet tējas saldā garša tik pat nemainīga.
Mati iziruši no kārtīgās bizes skavām tagad plīvo ap emociju izraibināto seju.
Nevienam nav ļauts atnākt vai ienākt un notvert mirkli. Pat ne skatiena simtdaļu. Pat ne acu mirkli pakavēties un tad iet. Nav ļauts.

Iedvesmas norietā, rītausmas tuvumā bailes kā aizkavējies liktenis atvilkās un neviena nemanītas sēdēja kaktā. Tikai visu laiku varēja just klātbūtni. Klāt būtni, kas ir ieradusies kā neaicināta viešņa un negrasās doties prom, kamēr nebūs tam gatava. Bezcerīgi saspringtā klusumā aizsēdējies šis nemiers kļuva ar vien pazīstamāks un ierastāks. Līdz pavisam saplūda ar telpā valdošo atmosfēru. Klusums atkal aizdejoja un palika karājoties griestu spožajā lampā, bēgot no ģitāras stīgu vibrācijas izraisītām skaņām un klusiem vārdu čukstiem, kas piepildīja aizliegto telpu, nespēdami apklust un norimt.

Viņa izlikās esot mierīga. Izlikās un tēloja priekš sevis. Bet sevis apmānīšana kļuva tikai par muļķīgu spozmi, kas iemirdzas un izplēn ilūzijās ar rītausmas tālumu. Pirksti atraisīja sasodīto skaņu virmuli, bet tas padevās vienkāršs un neinteresants. Garlaicīgs savā laicīgajā ietērpā tas turpināja virpuļot puskrēslas pielietajā istabā. Atsitās pret sienām un mēbelēm un nokļuva ausīs, izraisot nepatiku un riebumu pret radīto skaņu gūzmu. Aukstā tēja garšoja pretīgāk par jebkuru riebeklīgāko brēgu, ko gadījies nogaršot. Tā palika neizdzerta un kaut kad stipri vēlāk tika izgāzta izlietnē.

Nakts bija gara un bezjēdzīga, tomēr to gruzdēšanu iekšā viņa nespēja noremdēt. Aizmigt tāpat nav iespējams un briesmīgo skaņu kopums vismaz radīja esības sajūtu. Kaut vai riebums, kaut vai nepatika, bailes un satraukums bija tuvāk realitātei. Dzīvības sajūta bija patīkamāka par miroņa nejūtīgo sasalumu gan iekšēju, gan ārēji. Un it kā viņas istaba būtu auksta kapsēta ar bieziem mūriem un bez vārtiem vai ailēm pa kurām izkļūt. Un tāpat jau nebija kur bēgt. Varētu vienīgi apmaldīties aukstuma izmocītās koku ēnās.
 ***
Neviena nesaukts un neaicināts atvilkās rīts. Pirmā gaisma iekāpa pa mazo aizkaru spraugu. Tā bija kā nāvējošs trieciens jau tā izmocītajam emociju kopumam. Pussagruvušās optimisma paliekas mētājās kaut kur uz vecā, nodilušā paklāja un vēlējās kaut tiktu paceltas, salasītas un iestādītas kādā brūnā puķu podā, lai varētu celties un atgūties, turpināt eksistēt nelietīgās pasaules lielajā telpā.

Un bailes bija pazudušas. Tās bija devušās prom, tik pat ātri kā ieradušās. Tomēr vietā bija atlicies tukšums. Pilnīgs tukšums, kas pletās un pletās starp pelēkajām sienām un šķita ka tūlīt jau sprauksies ārā pa durvīm un logiem. Kā masa vai biezs šķidrums, pārmāks mazo telpu ar savu konsistenci. Varētu noslīkt tajā un neviens ārsts nespētu noteikt nāves cēloni, jo nevienam nešķistu pieņemami ,ka viņa noslīka tukšumā.


Mēs esam bezcerīgi gadījumi, jo lai kā mēs cīnītos, miegs tik un tā uzvarēs mūs visus. Agri vai vēlu mūsu pusnakts bailes vai rītausmas tukšumu nomainīs miega doza, pārņemot mūs savā valstībā, kā galeru vergus.