Divzilbju kliedziens. Tukšs tramvajs blenž miglā un slāj aiz
ieraduma ļaudis. Neko jau neredz, bet kur jāiet – zina no galvas.
Vientuļa ielas meita tēlo smaidu un bomžu kaķiem ballīte pie
notekām.
Ar laiku jau pierod pie visa. Pat pie neapgaismotām ielām un
bezkaunīgiem kabatzagļiem. Arī pie bārdainiem onkuļiem, kam vienmēr kabatā kāda
gardāka konfekte.
Un tomēr ir kaut kas, pie kā nekad nevar pierast. Atgriešanās.
Jo satraukums kārtējo reizi ir neizmērojams. Tu it kā ierodies no jauna, bet
kaut kā savādāk, bet tomēr tieši tāpat kā vienmēr.
Jau atkal kādam izdodas mani samulsināt ar neloģisku
jautājumu. Un es neprotu atbildēt sakarīgi, tāpēc saku to, kas pirmais iešaujas
prātā.
