Sajukt prātā no nepatiesu domu gūzmas, kas biedē un smacē, neļaujot apkopot primārās labklājības paliekas. Viegli piemuļķots un apmānīts es jūtos pēc vakardienas neesošajiem notikumiem, kas iespējams varēja izmainīt manu dzīvi pilnībā. Lai gan mēs šo varam minēt katru dienu, jo vakardiena mums neatnesa neko, bet rītdienas cerības, iespējams, netiks attaisnotas. Skarbi, un kas par to, ka man patīk teikt to, ko es domāju. Es jau tāpēc nekļūstu sliktāks kā citi, vienkārši ļauju tev ieraudzīt sevi no malas un saprast, ka arī tu vēl nebūt neesi ideāls.
Neko nepateikt un tomēr tāpat viss kļūst skaidrs no tavu telepātisko ausmu rītiem, kas apskaidro domas radīto sajūtu viļņus. Pat ja es šobrīd būtu laimīgs, mana pozitīvā pašsajūta varētu netikt nodota uz kāda cita cilvēka nervu centru, kas izraisītu pozitīvo emociju kopumu galvenajos nervos.
It kā vecas rakstāmmašīnas skaņas piepilda pieputējušo bēniņu telpu un ļauj iztēloties kā kāds vecs rakstnieks ar bārdu cenšas pierakstīt savu domu plūdumu, lai iespējams rīt spētu paēst. Un vienā mirklī rodas pilnīgs iedvesmas izsīkums. Rakstāmmašīnas podziņas ir apklusušas, vārdi neplūst un cerības par iespējamu laimīgāku rītdienu pagaist. Tas nenotiks. Vārdi neatnāks. Iedvesma neatgriezīsies. Un pilsēta turpinās savu ikdienišķo, skudrisko skrējienu, tikai katru vakaru tai nedaudz pietrūks klusu rakstāmmašīnas pogu klakšķu, kas atbalsojas rimtās vakara pilsētas bruģēto ielu segumos.
Nepacietība ir iemesls kāpēc mēs vispār šobrīd esam kaut kur tikuši un spējam pārvaldīt un koriģēt fizikas likumus, izmantojot tos savā labā. Sēdēt un gaidīt nozīmē nedarīt neko, lai iespaidotu kaut nelielu savas turpmākās dzīves daļu. Tomēr tik spiesti un sasaistīti ir jādomā, ka visas dogmas un stereo tipi mētājas tavos prāta stūros, jo šī nelietīgā sabiedrība visu līdzšinējo laiku ir Tevi barojusi ar savu nepatieso domu paliekām. Es negribu klausīties šajos māņos un subjektīvajos spriedumos, kas klejo pa mūsu prātiem un neļauj spriest racionāli, nenodarot pāri kādai vientiesīgai personībai.
