Aizmirstība. Un viss ko varu vēlēties ir nezināt.

Lietus nevis saprātīgi līst, bet aumaļām gāžas no debesīm un vienā mirklī tu esi izmircis līdz ādai. Tu būtu gatavs atdot visu kabatās esošo naudu un pat telefonu pret kamīnu, pledu un karstu tēju. Bet tu esi svešā pilsētā, kur nevienam neesi vajadzīgs. Neviens tevi negaida un nevienam nerūp tava pašsajūta. Kā bomzis es jūtos, iegājis benzīntankā apsildīties, un nekas cits jau neatliek kā atrast kādu sausāku stūrīti un gaidīt rītu.

Miegs tikai tik daudz, cik atļauts. Limits. Nekurienes vidū parādās cerība, noskaldīts un sadalīts cepums. Laime jau zem giljotīnas un liecinieki ceļos līdz apžēlot. Nāve un beigas visam, kas cerēts. Izejas nav, ir tikai pasaules netaisnais kārtīgums. Nosaldēts kaut kur ziemā kopā ar mieru un laimīgām domām. Bezskaidras naktis, bailes un tilti, pār kuriem ceļo tie, kuriem vairs nav, kur iet. Mūžību garas pārejas līdz bezgalībai un vēl tālāk, nokļūt un priecāties par veiksmi, kas dota ne katram, kas plānos un murgos nav cerēta, meklēta, pelta un mīlēta.
Saprāts netiek līdz. Tomēr iznākums ir miers, mūžīga bohēma aiz aizvērtiem logiem.
Dzīve kā māja sadega, sabruka. Pelnos nedzima feniksi, neradās brīnumi, tikai dūmi pret debesīm kāpa un pagaisa tās nesasniegdami.