Runāt. Tik tieši, ka ausis vīst klausoties. Bet patiesība atkal jau tik skarba un neprātīga. Sāp bungādiņas tevī klausoties. Un tomēr dzeguzes balss fonā tik samtaini jauka.
Runāt. Bet tikai lai vējš runā starp čaukstošām lapām. Tikai sienāzis runā pie kāda kalstoša salma. Tikai nakts runā savus tumšos buram vārdus pār manu pasauli. Pār tavu pasauli. Tik skaisti atdoties tumsai un miglai un zvaigznēm un mēnesim un svētdienas rītam. Tik agram, ka neviens vēl nav pamodies.
Un tad klusēt. Neteikt neko. Un neko nenožēlot. Būt. Tas ir pats labākais, kas šodien ar mani var notikt. Pats labākais un vēl nedaudz dzīvot.
p.s. iedvesmojums - http://www.youtube.com/watch?v=8zEyRixsDZY&feature=related
