Mazi mirdzoši pārsteigumi un nenopietnas sarunas par aktuālo.
Mirklis iedvesmas un atkal atmiņas zudums ņem virsroku.
Nekas nevar būt pārāk patiess. Viss ir vieni vienīgi meli. Pat kaķa ņaudas pirms brokastīm un putna knābja bungošana pret manu apsnigušo palodzi.
Karājos balkona margās turoties aiz vidējā pirksta. Jāatzīstas, visnotaļ sāpīgi. Un katra minūte aizvien mokošāka. Turēties. Un nelaist vaļā. Kā tāds paredzams spriedzes filmas moments, tikai glābēji šoreiz varētu nepaspēt attapties pareizajā mirklī.
Filma ir izdomāta. Dzīve arī. Vientuļš soliņš bez īpašnieka un sēdētāja. Un tikai garāmgājēju mulsie skatieni neatzīst to par gana uztiecamu esam viņu pasaulssvarīgajiem dibeniem.
Uz ceļa mētājas maigums. Pavisam nedaudz. Tomēr augstas kvalitātes. Pamests? Nē, pats aizgājis un tagad nezin ko iesākt tālāk. Gribi paņemt un paturēt? Var jau mēģināt, bet nebūs viegli. Tik grūti kaut ko paturēt, tik grūti nepiesavināties kā savu. Bet ne jau viss, kas uz ceļa savākts var būt tavs mūžīgi. Un tieši tāpēc maigums atkal dodas prom. Arī no tevis. Arī no visiem, kam reiz izdevies viņu pieradināt.
Bez kādiem paskaidrojumiem aizdegas jumts un mana emociju māja nodeg līdz pašiem pamatiem.
Manam iekšējam sapņotājam šodien naktsmaiņa. Nebūs mājās. Bet no rīta pārvilksies noguris un iztukšots. Nemaz nepriecājos, bet baudu vientuļu vakaru bez sapņiem. Varbūt arī kādreiz noderēšu kādā nejēdzīgā teātrī par 2 plāna lomas aktieri. Un nemaz nenāktu par sliktu ieskatīties acīs pirmajā rindā sēdošajiem. Varbūt arī viņiem nav skaidrs par ko šī luga ir un kāds vēstījumam sakars ar tās nosaukumu. Lai gan kāda starpība – galvenais, ka dekorācijas tik nežēlīgi skaistas un tērpu spožums viegli smeldz.
Es gribu rakstīt tā kā viņi visi. Nu tie, kam mežonīga iedvesma krūtīs un prātā. Kam izdodas uz lietām raudzīties tā, kā mēs parastie mirstīgie to neviens nedarām.
