Sēžu autoostā un skatos kā no gaisa vesaliem galoniem birst koksriekstu skaidiņas. Nē, tas nav sniegs. Tam es vienkārši nespēju noticēt, jo vēl pirms pāris dienām pie debesīm karājās saules rausītis un bija acu zilas debesis. Bet tagad tie koksrieksti.
Un tagad es iedomājos, ka kāds nabadziņš tos nabaga kokosa riekstus ir malis un rīvējis, berzis un drupinājis, lai būtu tik daudz, ka var ilgi, ilgi kaisīt pār pilsētu. Tā, lai katra mazā skudriņa būtu apbirdināta.
Opā! Bet tad jau mēs visi būsim kļuvuši par Rafaello! Katrs ar savu mazo mandeļu sirsniņu, kas klusi urdās zem krēma un kokosa kārtas, jo šķiet, ka eglītes un rūķīši, un piparkūkas, un dāvanas vairs nemaz nav tik tālu. Un kas zina – varbūt tieši mani kādam uzdāvinās šajos Ziemassvētkos
