Tad es pamodos no rīta un ar vienu aci aplūkoju pasauli. Neko daudz jau es tāpat nesaredzēju, jo brilles mētājās kaut kur uz naktsskapīša, bet tik un tā es ar vienu neredzīgu aci aplūkoju jauno pasauli, kas piedzimusi šodien un kas pa logu sviež iekšā man jaunu gaismu.
Tu mēģināju mani pierunāt ka tā ir tā pati vecā gaisma tikai jaunā dienā, bet es tev nekādi nevaru piekrist. Tu tā domā jo neesi bijis uz saules un redzēji kā viņa cenšas lai mums būtu jauna gaisma katru dienu un lai mums pietiktu siltuma. Bet es tur biju, naktī. Sapnī.
Un tikai tagad mans rīts ir simtiem, tūkstošiem saulīšu piemētāts. Un tas nekas ka jaunajai kafijas krūzītei jau atkal noplīsusi osiņa un ka tīkamas brokastis virtuvē nav atrodamas. Kāpēc gan neatrādīties atkal sava tuvējā veikala pārdevējam savā rīta krāšņumā – pidžambiksēs, izpūrušiem matiem un smirdīgu elpu, kas nedaudz nes pēc siltas kafijas.
Es piepildīju savu protestējošo vēderu un atļāvos vēl mazliet pagulēt. Un tieši tāpēc es tā mīlu brīvos rītus. Es varu atļauties. Protam tik tālu, līdz kāds mani neuzmundrina ar kliedzošu skaņu un klusu telefonsarunu par vakara plāniem dažreiz, dažreiz par brīvdienu darbiem.
Un viss ko es šodien vēlos ir nepazaudēt siltumiņu, nu to kas nāk no manu logu šķirbām un ievijas kaut kur miglainos gaisos. Un vēl es vēlos nepazaudēt domāt katru rītu, jo paralēlais rīts šim ir visai skrejošs, un steidzīgi negausīgs tikai ar 24 stundu starpību.
