Viņi mēģināja mani mācīt. Viņi visi. TIE, TĀS un arī pārējie, kas neietilpst nevienā kategorijā.
Viņi mēģināja mani lauzt un ierāmēt. Centās piešūt pie zemes ar trulām adatām un zīdainiem diegiem. Tāpat viņi mēģināja mani novērtēt un iebiedēt. Un galu galā viņi vēlējās mani paturēt – tādu mazu, naivu un tik ļoti pareizu, ka nevienam nebūtu kur piesieties.
Bet neizdevās.
Viņas. TĀS mēģināja mani apturēt, kad es vēlējos lēkt raibajā pasaulē ar abām kājām un dzīvot skaļi, strauji un trakulīgi. Viņas nosauca mani par jukušu, kad es piecēlos un paspēru malā visas mantas, sakot, ka tas ir visnevērtīgākais, kas pasaulē var būt.
Un vēl viņas centās tik ļoti nepārcensties ar manis audzināšanu.
Bet neizdevās.
Un tāpat kā mazajam kaķa bērnam, man neizdevās pārskriet lielceļu un ievelties pieneņu pļavā – tā viņi domāja. TIE, kam šķiet, ka aiz beigām nekas vairs nepastāv.
