Šorīt izkāpu no kastītes, kurā biju dzimis un audzis, vai pareizāk audzināts. Jūtos tāds svaigs un tīrs, nedaudz atraisīts, tomēr drusku vēl baidos no gaismas un svaigā gaisa pārpilnības. Man nevains netieca, ka izkāpšana garšos tik labi. Es pat varētu kļūt par visai veismīgu gastronomu.
Man patiesībā gribas runāt. Teikt, ka sāpes varu piesiet pie koka un atstāt meža vidū kā tādu nelaimīgu suni. Bīstami? Nemaz arī nē. Tomēr nedaudz vēl baidos. Bet kopumā šeit ārā ir sasodīti jauki. Tikai to cilvēku pamaz uz tik lielu platību. Bet nejau man jums mācīt plosīt kastes. Vairākas. Un paveicies, ja tikai no kartona. Tad ar tādu pozitīvu cerībiņu pa ēku jumtiem pabradāt un pamosties zvaigznēs. Varbūt iekārtoties uz palikšanu starp satelītšķīvi un parasto metāla antenu? Kastes taču man vairs nav.
