Pilnīga vienaldzība un atbildīgo instanču puses. Mana bezatbildība pret ķermeņa turpmāko dzīvotspēju ir kļuvusi pārlieku vieglprātīga. Bet ko lai dara, kad administrācija ir nodevusies dažādām mākslinieciskām, gastronomiskām uc veida izvirtībām. Sajūtas ir ņēmušas virsroku pār saprātu un tagad tikai pienākumi un atbildības spētu mani apturēt. Kas gan nekaitētu ilgstoši vilkt tādu bohēmista dzīvi, kas nerāpjas kalnos, bet priecājas par skaisto ainavu tepat lejā. Jo arī te lejā ir daudz ko darīt. Un varbūt kādreiz var uzkāpt kādā kalnā, lai pierādītu sev un tikai sev, ka neesi pavisam nolemts vientulīgam mieram. Bet tādā gadījumā tas būtu pavisam neparasts un īpašs kalns, kurā nevienam citam nav bijis vēlmes, iespējas vai idejas kāpt.
Un tā jau ar tiem māksliniekiem notiek – viņi kāpj paši savos īpašajos kalnos un neviens viņus tā īsti līdz galam nesaprot. Tikai atzīst, ka kāpiens ir bijis vērtīgs, jo kaut kas tomēr ir sasniegts un paveikts.
Un tad var nostāties pašā kalna galotnē un teikt: ES ESMU VIRSOTNĒ! ES ESMU NOSVĪDIS, BET PASAULLAIMĪGS! Pasaullaimīgs, tas nozīmē, ka nav neviena, kas varētu justies šajā brīdī īpašāks, laimīgāks un pavisam noteikti īstāks par tevi, jo kā zināms prieka sajūta kaut kur sirds rajonā atdzīvina labāk par jebkuru enerģijas dziru.
