Kam negadās aizmigt augusta vidū, svešā māja, pilnīgi vienam. Dažreiz tas šķiet jau kā neparasts ieradums, norma. Lai gan ir mazliet neomulīgi ar laiku pierod pie šādām ērmībām un tās kļūst par pavisam parastu lietu, kas iegriežas tradicionālās sliedēs.
Pat ja sanāk mazliet pacīnīties par savu taisnību, tas tomēr ir to vērts, ja pretējā puse kaut nedaudz saminstinās un aizdomājas par to, ka ne katrā strīdā mums ir taisnība. Lai gan tie lielie strīdi vispār ir bezjēdzīgi. Viņi skrien un maļ vecās lietas uz riņķi un netiek iegūts nekāds reāls labums, nekāda patiesa jēga.
„Un tā mums tiek dota vēl vien iespēja nesaprasties.” – varētu teikt par visu, kas notiek un arī nenotiek uz pasaules. Jo ņemot vērā pastāvošo viedokļu daudzumu, brīnums, ka mēs paši ar sevi vēl neesam sastrīdējušies līdz baltām pelītēm. Var jau būt, ka daži esam, bet tos laikam sauc par nervozajiem ļaudīm. Nu tie, kuri paši nezin ko grib.
Arī manas kašķīgās smadzeņu puslodes mēdz izlikties, ka ir vienisprātis, lai pēkšņu sastrādātu strīdīgus jokus un pataisītu mani kārtējo reizi par muļķi.
Negodīgi pret mani? Var jau būt, bet man dažreiz tīri labi patīk muļķoties un neviens taču no mums nav ideāls (izņemot pašus) un tajā brīdī dusmoties vai apvainoties ir aizliegts. Drīkst tikai gaidīt un samierināties ar to, ka katrā no mums mīt 2 pretējas puses, kurām pakļauties un nolīkt bezjēdzīgu strīdīgu domu kupenās.
Šodien man negaršo cepumi un es negribu skatīties filmu par grimstošu kuģi, jo katrs tā pasažieris jau sen ir aizmirsis kāpēc vispār ir vērts dzīvot un glābties.
