Es mierīgi slāju pa smilšaino trotuāru un, pagriežot galvu, skatlogu atspulgā ieraudzīju sevi. Ar visiem glītumiem un neglītumiem, bonusiem un deformācijām. Savāci, cik reti izdodas ieraudzīt īstos tēlus. It īpaši savējos – patiesos, nevis prātā radītos un slimīgu dogmu izkropļotos.
Un tad, kad mēs tēlojam dzīvos un rosīgos pilsētas cilvēkus, ejam un skrienam it kā vēlētos notvert paši savu dzīvi, var , iespējams, aizmirst par tām trakajām šausmām, kas raugās mums pretim no spoguļa sudrabotās virsmas. Un pat, ja tas ir īslaicīgs atspulgs kāda veikala netīrajā skatlogā, pat tad, ja nemaz nav laika pagriezt galvu un paskatīties uz savu ikdienas skrējienu, jo garām aizvējo citi tādi paši tēli, kam pagriezt galvu un ieskatīties ir par ilgu un grūtu. Sekundes simtdaļu taupīšana, dzenoties peč krāsainiem, bet tik vērtīgiem papīrīšiem ir viss, ko mēs spējam sagaidīt no sev atvēlētā laika?
Un jo vairāk pasaule tevi velk galējībās, jo vairāk gribas pretoties un spītēt bara instinktam. Censties pierādīt savu atšķirību un nespēlēt līdzi citiem viņu sasodīto melīgo teātri.
