Manas sajūtas aprāvās jau no paša rīta. Gāju garām kļavai un tā vietā lai krāsainās rudens lapas priecātos par dzīvi, tās savilkās mazos čokuriņos un pa vienai krita zemē. Es paspēru vienu čokuriņu un tas aizlidoja lejup pa krauju un iekrita grāvī, līdz pusei pilnā ar ūdeni.
Centos saprast kāpēc ūdens grāvī nespēj uzreiz sagremot lapas čokuriņu, bet spēj tikai paturēt virspusē un lēni pūdēt?
Tomēr bez emocijām turpinājās diena un pat lietus nespēja uzburt manas tradicionālās skumjas un atvadas no sausām kājām.
Un mirkli man nācās vērot kā mašīnas, iebraucot peļķē, nomazgā trotuāru visā tā platumā. Man aukstu dušu negribējās, tāpēc es vēroju ūdens šļakatu dejas.
Vai jūs, stāvot ceļa malā, esat kādreiz vērojuši gājēju pārejas melnbalti strīpotās līnijas? Visticamāk, ka nē, jo visa jūsu uzmanība ir pievērsta luksofora sarkanajai gaismai. Un tas ir tik netaisnīgi! Vai zināt ko – tieši šādos brīžos man gribas atnākt un nokrāsot tās sasodītās zebras baltās strīpas par sarkanām, lai arī jums reiz ienāktu prātā paskatīties uz to, kam jūs lāčojat pāri un nemaz nepievēršat uzmanību.
Un tieši šodien es jums piedāvāju īpašo akciju – ņemiet skumjas par brīvu un iegūstiet iespēju iegādāties arī bezgalīgu ilgošanos ar atlaidi. Es ceru, šis mans mārketinga triks pārspēs rudeni un ļaus izgaršot un ļaus izgaršot prieku par brilles apmiglojošām lāsēm un slapjām lapām, kas lēni pārvēršas viendabīgā masā, kuru ķīmisko vielu tabulā varētu nosaukt par „rudeni”. Tad es varētu pārnākt mājas un teikt, ka šodien izbridu cauri lielam rudenim. Vai atnākt un šķendēties, ka rudens pielipies pie zolēm un nāksies to vakarā noberzt.
