Es dzīvoju melnbaltā pasaulē. Atdevu krāsas pārējiem rūķīšiem, kas vazājas apkārt un tāpat kā es, cenšas atrast kaut ko priecīgu savā ikdienišķajā skrējienā. Un tieši tāpēc es redzu melnas debesis un baltu govi pelēkā pļavā. Tāpēc es ravēju baltas nezāles starp manām melnajām iedomu dobēm. Vienīgi mani tintes pleķī mūždien kļūst sarkani un parādās visnepareizākajos momentos – tad, kad esmu no savas lapas atrāvies un devies uz balkona malkot tēju (kas, protams, varētu būt zaļā, bet diemžēl vai par laimi, katru reizi ir melnā).
Kādi neparasti runu plūdi dzimst pēc pusnakts un aizvijas nakts tumsā. Melni burti melnā nakts tumsā. Un varbūt tieši tāpēc neviens to manu smalko rakstu nesalasīs un pats galvenais nesapratīs, lai arī cik blāvi es censtos visu atzīmēt. Bet, ja tomēr atradīsies kāds, kuram ir vēlme un iespēja saprast manus melnos vārdus darvas mucā, tad es droši vien sākšu ticēt pat visnepatiesākajām pasaules muļķībām, jo vien no tām jau ar mani būs notikusi.
Pārsteidzošas atklāsmes neprasa lielus komentārus, jo pašas nāk kā komentārs pēc aizraujošu notikumu virknes, kas galu galā liek padomāt un piekāpt ar pāris soļiem lielā jautājuma atrisināšanai – cikos būs brokastis. Jo pat vislielākajam naktsdarbu fanātam, nepieciešama enerģijas deva turpmākai pasaules apcerēšanai un labošanai, ja ne realitātē, tad vismaz galvā briestošajās iecerēs un fantāzijās pavisam noteikti.
Cik dīvaini, ka paradoksi tiek uzskatīti par dīvainiem un pat peļamiem gadījumiem, kuri nes tuvāk nepatiesumam un degradācijai. Muļķības. Visīstākie paradoksi ir iedvesmas un iztēles avots, kas liek aizdomāties par pastāvošo lietu kārtību un iespējamām dīvainībām šķietami patiesos faktos. Tomēr ņemot vērā teoriju par faktu nepastāvēšanas principu, kas mainās no kopējā skata punkta, es gribētu ļauties nekonkrētām domām par to, ka pasaule ir tikai viena liela ilūzija.
Augusts ir vislabākais mēnesis pasaulē. Mazo zilo austiņu instrumentālā gabala fonā skan sienāži, kuri tiek atzīti par vislabāko orķestri pasaulē.
Neko neredzot izdodas uztaustīt dažādu ideju figūras un mirklīgi pieskarties naksnīgai iedvesmai.
Man nevajag neko redzēt, lai saprastu, ka mana siltā augļu tēja šobrīd ir vislabākā pasaulē un neviens angļu snobs man neiegalvos pretējo. Jo manai tējai ir pilnmēness spīduma, viegli atvēsinoša vēja un burvīgas mūzikas garšas, kas garnēta ar tik pat bezkaunīgām vīzijām, kādas aizliegtu raidīt jebkura saprātīga televīzija.
Nepavisam nedomāju par rītdienas rūpēm un gaidāmo skrējienu. Šobrīd galvenā esmu es un vēl dažas spožākas zvaigznes, kas iezīmē greizos ratus un dažus man nezināmus zvaigznājus.
Ir jauki pabūt ar sevi un tik pat jauki pabūt ar kādu citu, kas novērtētu pilnmēness nakts vienreizējo skaistumu un spētu palūkoties uz šo visu ar pavisam bohēmiskām acīm – kāda starpība, ka rīt agri jāceļas. Augusts var tikt ziedots bezmiegam un visu iespējamo veidu mākslām, kas nu katram no mums nav svešas.
Dialogs starp mani un sevi pašu. Tā ir divpusēja komunikācija vienā personā. Parastā gadījumā viedokļi neatšķiras, tomēr pēdējā laikā nereti sanāk dilemmas, kuras ieved pilnīgi nepanesamā situācijā – raušanās uz divām pusēm, kas galu galā noved pie loterijā izlozēta rezultāta.
Cik nepanesami ir nesaprast, ko tu īsti vēlies, vai ko tu vēlies vairāk. Kaut kāds džekiņš reiz teica par to, ja tu nespēj izvēlēties, tad vairs neesi cilvēks. Patiesībā nekad šo domu neesmu izpratusi. Varbūt vienkārši muļķe, varbūt arī nemaz nav ko izprast.
Lai kā tur būtu, manuprāt, tieši šī dilemmas sajūta pagriež tevi gana cilvēcīgās izjūtās. Jo jebkura sajūta ir tuvāk cilvēcībai, nekā slīdēšana un vienaldzīgums pret visu. Kaut vai virspusēji ārēja emocijas ir vairāk par nespēju vai nevēlēšanos just.
