Mierīgs vakars. Nereāli skaists pilnmēness kā laterna spīd un apgaismo pasauli. Vai vismaz šo daļu milzumlielās pasaules.
Un kopumā ar vai bez smiekliem – tāds nopietnu domu un runu vakars, kas atkal veicina padomāt nedaudz plašāk un novērtēt visu, kas ir ap mani šobrīd, ieskaitot vidi, vietu un atmosfēru. Par maniem ļaudīm jau vispār nerunājot.
Un lai kas arī notiktos – augusts oficiāli tiek iesvētīts par manu mīļāko mēnesi (āmen). Nekādi rudeņi, ziemas puteņi un pat trakā Jāņu sagaidīšana netiek līdzi pašām labākajam – zaļumballēm, ieilgušiem vakariem un burvīgām naktīm vienreizējā atmosfērā, ruļļotām pļavām, saulrietiem un krītošām zvaigznēm un vēl, un vēl, un vēl.
Tomēr nakts uzdzen nelielu dīvainuma sajūtu aiz muguras. Pilnīgi nesaprotama trauksme, bet tikai ārēja, daļēji pārejoša. Mana vienaldzība un drosme ir nedaudz apsīkusi, tomēr nekas neapslāpēs manu vēlmi baudīt burvīgākās naktis gadā un došanās mājās agrāk ir pilnīgi izslēgta. Es mīlu tumsu, ar visu nemieru un mazajām bailēm, kas slēpjas aiz melniem kokiem. Es mīlu augustu un tā atkal ir mana burvīgā atgriešanās uz manu mīļāko vietu gadā – 01.08. - 31.08.
