Un es neraudāšu par savām kļūdām. Un es nepriecāšos par vēl nesasniegtām virsotnēm (uh, kā izklausās pēc tādas optimistiskas jaunā gada apņemšanās). Es labāk vienkārši būšu te, jo kaut kā negribas sevi apzagt, ziedojot pārāk lielu tagadnes daļu pagātnei. Vēl jo vairāk apzinoties, ka fakti ir negrozāmi un notikušais ir iegrāmatots tādos dokumentos, kurus nez vai kāds cilvēks savā mūžā ir redzējis.
Šonakt mākoņains. Un nedaudz vējains piesitiens. Gan starp kokiem, gan galvā. Jo šķiet, ka paliek vienalga par visu, kas kādreiz bijis tik svarīgs un lolots. Tagad tās ir tikai pagātnes atmiņas un ja arī izraisa kādas emocijas, tad arī nostaļģiju.
Nekāds jau labums nebūs no bezjēdzīgu atmiņu uzplūdiem, kas izraisa asociācijas un varbūt pavisam nelielu nožēlu.
Nekvalitatīvi sapņi aizved mani pārdomās un neparastās fantāzijās, kas ne vienmēr izvēršas par racionāliem skečiem. Kliedzienu pilna galva, bet darbi un nedarbi sakrājušies tik daudz, ka puse tiek aizmirsti un pēc tam steigti pēdējā brīdī, kas nepavisam nav tas labākais variants. Un tieši tāpēc man patīk sevi nepiesārņot ar krāsainām skaidām, kas novērš uzmanību.
Ak, ko es te cenšos apmānīt. Mana galva ir pārpilna ar skaidām un katra no tām ir raibāka par citu. Protams, ka nekāds darbs te nesanāk un noslogojums aizmiglo rītus un vakarus.
Sāk šķist, ka pilnīga miskaste manā galvā, sāk risināties kautiņi pretmetu un domu starpā
Cik saguris gan varētu būt cilvēks, kurā mīt divas personas un katra jau no laika gala ir pilnīgā pretstatā vien otrai.
