Miegs jau tāpat nenāk, jo pat tad, ja tu nēsi vilkatis, pilnmēness jūtami ietekmē gan cilvēkus, gan visus pārējos mošķus, kas mīt manā pagultē.
Varbūt kādam šķiet, ka blandīties naktī apkārt ir baisi un bezjēdzīgi. Bet šīs ir vienkārši burvīgas naktis un es tās nevienu nemainītu pret vissaulaināko dienu. Manis pēc migla var apņemt mūs visu nakti, jo tik burvīgas ainas un tik patīkama pazuduša ezīša sajūta ieskauj un nogremdē sliktas redzamības dūmakā.
Gaisma laužas un izteikti stari redzami spraucoties caur migloto gaisu. Tie izbrien caur koku zariem un lapām. Stari iekrīt man tieši acī un es redzu. Aina paveras manam skatienam un katrs sīkākais stariņš iepriecina manu prātu.
Es neko neteikšu par cilvēkiem, kas snobiski sabāzuši rokas siltajās kabatās, diskutē par krasi atšķirīgu tautu, kas nebaidās dzīvot – salt, nosmērēties, trakot, ākstīties un pasmieties par sevi un citiem. Varu tikai minēt, ka tas nav jauki un daži no mums vismaz cenšas būt laimīgi.
Pus pasaule piemētāta ar ļaudīm, kas mācās nebaidīties un tomēr nespēj attīrīt prātu no sabiedriskām dogmām, kas traucē sevi izpaust pilnībā un nodzīvot katru dienu kā vislaimīgāko savā mūžā. Varbūt pavisam banālas domas, bet arī senās un simtiem reižu izspēlētās skaņās mēdz slēpties patiesība.
