Gribētos it kā pavirzīties uz priekšu, bet baidos, ka atkal nāksies nesatikties. Baidos, ka ceļš atpakaļ būs stipri garāks, nekā mazais solis projām. Un tieši šeit iezīmējas mana vēlme pārrauties uz pusēm un vienlaicīgi palikt un iet. Lai izvēles rezultātā nenāktos zaudēt ko vērtīgu.
Gribas pasmieties par sevi un iet, kur deguns rāda, jo tādiem kā es īstās vietas nav nekur. Tāpat kā īstā cilvēka nav. Nākas iztikt ar niekiem, īslaicīgu prieku par man atvēlēto vietu un laiku.
Un iespējams, nemaz nedomājot tāpat ir labāk. Jo galu galā tādi ļaudis kā es vienmēr ir intensīvos meklējumos pēc kaut kā.
Un parametri ir vienkārši – ir zināms, ko es noteikti nevēlos, bet nav ne jausmas, kas ir tas, ko patiesi vēlos. Un tieši tāpēc bieži vien gadās iegūt to pašu neko. Vai vēl ļaunāk – to pašu vidējo standartu, kas mētājas uz katra ielas stūra. Ir jau lietots, novazāts, lai turpinātu eksistēt kādam citam par prieku.
Nepārprotiet – šeit nav runa tikai par cilvēkiem. Tās ir arī lietas, vietas, situācijas un pat sapņi, kas klīst apkārt naktīs un traucē manu kvalitatīvo miegu.
Bet ne jau miegs ir tas par ko es sūdzos. Pie velna to miegu. Mani vairāk satrauc miera deficīts un bailes no nezināmā, jo citreiz gadās pašam sevi sabiedēt. Un tad rodas jautājums, kas ES īsti esmu un ko īsti meklēju. Protams, atbildes ir tās pašas vecās, kas pie īstām atbildēm nenoved.
Varam, protams, sākt filozofēt par to, kas vispār ir īsts, jo dažreiz gribas noticēt teorijai, ka pasaule ir tikai maza bērna fantāzija, kas īstenojas un tiek izspēlēta ar mums atļaujas neprasot.
