Šodien skrēju uz darbu un kā jau parasti meklēju īsākos ceļus un sanāca iet gar upi. Pēdējie siltie saules stari krita uz manas sejas, manām kājām un rokām un it kā sasēja mani, mudināja apstāties un palikt. Un es, protam, paklausīju.
Pārstāju skriet un ļāvu saules stariem piesiet mani pie krasta akmeņiem. Pieķēru sevi domājot par aizejošo vasaru un kāpēc tik skaists laiks ir jāpavada birojā.
Es pierunāju sevi neskumt, bet baudīt un novērtēt konkrēto mirkli skaistuma un siltuma. Nemelošu, prātā nāca visdažādākās domas, sākot ar gliemežvākiem un beidzot ar caurdurtiem plīša lācīšiem, kas dažiem izsauc skumjas, bet citiem prieka agoniju par burvīgo mākslas darbu.
Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka kavēju. Parādījās mazmazītiņa vainas apziņa, kas tik pat ātri tika iemīcīta pelnos un apdzēsta.
Ienāca prātā doma par tiem siltajiem saules stariem, kas ceļojuši nezin cik gadus, lai sasildītu manus acu plakstiņus. Sajutos īpaša. Un pavisam nedaudz egoistiska, bet kam gan negadās.
Ienāca prātā paskatīties pulkstenī, bet laikam jau lielas jēgas nav – tāpat zinu, ka kavēju un kāda gan starpība cik daudz.
Tomēr vēl nedaudz uzsūcu un ieslēdzu sevī pēdējo vasaras sauli, piecēlos un devos tālāk savā ikdienišķajā skrējienā, joprojām kavēdamies atmiņās par saules staru dejām uz manas sejas.
Ievēlos birojā ar 20 minūšu nokavēšanos. Kolēģu skarbie acu skati lika man savilkt vainas apziņas pilnu seju un izmocīt atvainošanos par neparedzētām problēmām. Lai gan iekšēji nejutos vainīga nemaz. Gribēju smieties kā bērns un ķiķinot ierosināt pārcelt sēdi uz upes krastu, kurā pat tādi man apkārt esoši sausiņi, kļūtu dzīvelīgāki.
Tomēr nācās savilkt nopietnu ģīmi un izlikties, ka klausos viņu garlaicīgajos pātaros.
Nē, nedomājiet, ka viņi ir slikti cilvēki vai neprot priecāties un izklaidēties. Nepavisam. Tikai tagad man viņi šķiet tik sausi un neinteresanti, ka mans nopietnais tēlojums glābj mani no atlūguma.
Lai gan nemaz tik ilgi tāpat nebūs jāgaida, kad es tāpat došos prom no šejienes uz neatgriešanos, lai jebkurā mirkļi varētu piesieties akmeņiem un ļaut saulei grimēt manu seju.
