I
It kā gribētos noķert un saglabāt to mazo, krāsaino Ziemīšu lampiņu mirdzumu, tējas garšu un to muzikālo orgasmu. Visu ievietot mazā burciņā ar nosaukumu – visburvīgākie vakari pasaulē. Un atvērt katru reizi, kad kļūst skumji un vientuļi.
Un garnējumā mazliet dzejas, mazliet zvaigznes un es esmu laimīgākais cilvēks visumā! Nē! Mēs! Mēs visi, kas esam un vienmēr būsim savējie esam tik pasaullaimīgi, ka gribas dejot, kliegt smieties un dziedāt. Un tas viss izpaužas tik bohēmiskā mierā. un tomēr gribas parādīt pasaulei, ka es te esmu, ka man ir idejas, plāni un entuziasms. Mana sirds tik mierīgi trīc, ka sāk šķist, ka tas ir viņas ierastais ritms.
Es esmu gar zemi! Man patīk! TĀ patīk, ka neceliet mani augšā, nemodiniet mani un ļaujiet mierīgi aizmirsties un kaut nomirt šajā milzumlielajā prieka un laimes devā, kas aug un plešas un pamazām ietver visu manu mazo pasaulīti. Es tik egoistiski epicentrēju šīs burvības vidū un man vairs nerūp nekas. Es esmu iemīlējusies krāsās, gaismās un šo burvīgo skaņu spozmē, kas apbur un ievilina savās skavās. Aizreuj un pazudina. Un neglābiet mani. Es gribu slīkt šajā burvībā un kaut nomirt, klanoties mūzikai pie kājām.
II
Un ja vakarā nav par ko domāt, tad ir jādomā par tēju, piparkūkām un Ziemīšiem. Un galu galā visu svarīgo atmosfēru un emociju radam mēs paši, sevi iemetot sajūtās un izpeldinot sajūtu ķīmijas, kas pilnas ar kaut ko pavisam maigu, bet dziļu. Nu tā, ka līdz aknām aiziet un dažbrīd pat vēl spēcīgāk.
III
Es jūtu kā tuvojas Ziemīši. Nē! Es jūtu tās emocijas, kas tuvojas. Vēl pāris soļi un būs klāt. Pieskries un iekļaus savā skāvienā. Un tad es varēšu priecāties un sildīties par mazo laimi, kuru iemūžināt apburošā fotogrāfijā un skatīt tik ilgi, kamēr tai izdilst caurumi un spožo lampiņu krāsas iegūst blāvākus toņus.
IIII
Es gribu ietīties lampiņu virtenēs un dejot kaut ko starp mūsdienu deju un nesankcionētām figūrām un soļiem, kas aizved visneparastākajā brīnumzemē, kurā elektrība neeksistē, bet gaismiņas spīd. Un maigums arī ir tikai instrumentālā roka pieskāriens manām ausu bungādiņām.
Un ar katru soli arvien vairāk laimes un spozmes, arvien tīrāki melodiju ceļi, kas saplūst vienā burvīgā skanējumā un kļūst par lielceļu, kas ved vēl dziļāk brīnumzemes labirintos.
Un gribas korseti savilkt ar atlasa lentu tik cieši, ka šķiet ribas varētu neizturēt, ielūst un sadurties manā plaušu apvidū. Bet galā uzsiet milzīgu, melnu pušķi. It kā vienkārši, bet es negribu pazust aiz pelēkajām līnijām, kas rotā manas telpas sienas, jo galu galā pārkāpt brīnumzemes slieksni man izdevās nevainojami un tīties un dejot Ziemīšu lampiņu virtenēs nemaz vairs nav bīstami.
IIIII
Tu man atgādini to mazo dziesmiņu, kura atkārtojas un izskan ik pēc pāris mirkļiem, lai atgrieztos no jauna un atkal iedvesmotu mani tās savādā emocijas varā.
Un atkal gribas būt tik labam. Gribas mieru un mazu gaišumiņu pustumsā, ēnas uz laternu kupoliem un 2 soļus tuvāk baltai sniegpārslu kupenas smaržai, kas aizvējo kopā ar automašīnu steigas radīto rūgtumu.
It kā gribētos noķert un saglabāt to mazo, krāsaino Ziemīšu lampiņu mirdzumu, tējas garšu un to muzikālo orgasmu. Visu ievietot mazā burciņā ar nosaukumu – visburvīgākie vakari pasaulē. Un atvērt katru reizi, kad kļūst skumji un vientuļi.
Un garnējumā mazliet dzejas, mazliet zvaigznes un es esmu laimīgākais cilvēks visumā! Nē! Mēs! Mēs visi, kas esam un vienmēr būsim savējie esam tik pasaullaimīgi, ka gribas dejot, kliegt smieties un dziedāt. Un tas viss izpaužas tik bohēmiskā mierā. un tomēr gribas parādīt pasaulei, ka es te esmu, ka man ir idejas, plāni un entuziasms. Mana sirds tik mierīgi trīc, ka sāk šķist, ka tas ir viņas ierastais ritms.
Es esmu gar zemi! Man patīk! TĀ patīk, ka neceliet mani augšā, nemodiniet mani un ļaujiet mierīgi aizmirsties un kaut nomirt šajā milzumlielajā prieka un laimes devā, kas aug un plešas un pamazām ietver visu manu mazo pasaulīti. Es tik egoistiski epicentrēju šīs burvības vidū un man vairs nerūp nekas. Es esmu iemīlējusies krāsās, gaismās un šo burvīgo skaņu spozmē, kas apbur un ievilina savās skavās. Aizreuj un pazudina. Un neglābiet mani. Es gribu slīkt šajā burvībā un kaut nomirt, klanoties mūzikai pie kājām.
II
Un ja vakarā nav par ko domāt, tad ir jādomā par tēju, piparkūkām un Ziemīšiem. Un galu galā visu svarīgo atmosfēru un emociju radam mēs paši, sevi iemetot sajūtās un izpeldinot sajūtu ķīmijas, kas pilnas ar kaut ko pavisam maigu, bet dziļu. Nu tā, ka līdz aknām aiziet un dažbrīd pat vēl spēcīgāk.
III
Es jūtu kā tuvojas Ziemīši. Nē! Es jūtu tās emocijas, kas tuvojas. Vēl pāris soļi un būs klāt. Pieskries un iekļaus savā skāvienā. Un tad es varēšu priecāties un sildīties par mazo laimi, kuru iemūžināt apburošā fotogrāfijā un skatīt tik ilgi, kamēr tai izdilst caurumi un spožo lampiņu krāsas iegūst blāvākus toņus.
IIII
Es gribu ietīties lampiņu virtenēs un dejot kaut ko starp mūsdienu deju un nesankcionētām figūrām un soļiem, kas aizved visneparastākajā brīnumzemē, kurā elektrība neeksistē, bet gaismiņas spīd. Un maigums arī ir tikai instrumentālā roka pieskāriens manām ausu bungādiņām.
Un ar katru soli arvien vairāk laimes un spozmes, arvien tīrāki melodiju ceļi, kas saplūst vienā burvīgā skanējumā un kļūst par lielceļu, kas ved vēl dziļāk brīnumzemes labirintos.
Un gribas korseti savilkt ar atlasa lentu tik cieši, ka šķiet ribas varētu neizturēt, ielūst un sadurties manā plaušu apvidū. Bet galā uzsiet milzīgu, melnu pušķi. It kā vienkārši, bet es negribu pazust aiz pelēkajām līnijām, kas rotā manas telpas sienas, jo galu galā pārkāpt brīnumzemes slieksni man izdevās nevainojami un tīties un dejot Ziemīšu lampiņu virtenēs nemaz vairs nav bīstami.
IIIII
Tu man atgādini to mazo dziesmiņu, kura atkārtojas un izskan ik pēc pāris mirkļiem, lai atgrieztos no jauna un atkal iedvesmotu mani tās savādā emocijas varā.
Un atkal gribas būt tik labam. Gribas mieru un mazu gaišumiņu pustumsā, ēnas uz laternu kupoliem un 2 soļus tuvāk baltai sniegpārslu kupenas smaržai, kas aizvējo kopā ar automašīnu steigas radīto rūgtumu.
