Man šodien nepienākas pozitīvo sajūtu doza, jo es savu porciju jau iztērēju vakar. Par daudz sapriecājos un tagad ir palicis viss pārējais, kam nav beidzies derīguma termiņā un kas ir palicis pāri no iepriekšējiem laikiem.
Prieks man tiek izsniegts kā pusdienu porcija uz šķīvja un es, protams, varu izvēlēties – ēst vai atteikties, jo dažreiz piedāvājums nemaz nav tik vilinošs un nākas palikt badā.
Es izveidoju ap sevi burbuli un pasludināju sevi par vientuļo klausītāju, kas klusē un raksta pats savus pierakstus, neatkarīgi no stundas tēmas.
Un vienā brīdī viss! Sprādziens! Un pasaule iegriežas citās krāsās. Visi bezvārdu mirkļi kļuva par pagātni un vārdi sāka ritēt. Skaņas sāka pienākt pareizas un pieraksti kļuva tādi paši kā visiem.
Varbūt tā arī ir labāk, varbūt nemaz arī nē, jo es kā personība saplūdu ar daudz tādiem pašiem personāžiem un pazudu lielajā pūlī.
Tev ir gadījies tā, ka kādu konkrētu iemeslu dēļ būtu normāli, ja tu būtu, piemēram, dusmīgs, bet tu saproti, ka esi sasodīti laimīgs un smejies uz nebēdu? Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka visas dusmas ir izgaisušas un ar katru nākamo soli nāk tuvāk rīts. Un tieši tāpēc jāsmejas, kamēr vēl var.
Un tavā melodijā es saklausīju kaut jo pazīstamu. Es vēl joprojām nesaprotu, kā tev izdevās nokopēt manas sajūtas, pārvērst tās dziesmā un izveidot atgriezenisko procesu, izraisot manī atkal tās pašas emocijas, kuras tu man nozagi un nokopēji. Un lai cik dusmīga es nebūtu, manu sajūtu pēdas liek man to sasodīto vietu iemīlēt un paturēt. Un nu jau es pati vairs nezinu ko mīlu, ko ienīstu un kas man liek šo melodiju izdziedāt.
Es sapņoju par sniegu, bet ceru, ka patiesībā tas vēl ir tālu. Es iedomājos mazus, baltus sniega pikucīšus lēni laižoties lejā no debesīm un ieķeroties sasalušajos zāles stiebros. Nav grūti pierunāt sevī iezīmēt Ziemassvētku lampiņu krāsas un ļaut piparkūku smaršai iepeldēt nāsīs.
Tik tikko izkāpu no vasaras un krītošām zvaigznēm, bet nu jau gribas uzvilkt rūķa cepuri un smieties. Acīm redzot dzīvoju no vienas laimes līdz otrai un tas pa visu ir tikai gara dienu virtene, kas izraibināta ar maziem mirklīšiem laimes un garām pārdomām par neskaitāmiem sajūtu virmuļiem, kas plēšas manī un neļauj pieskarties tukšuma augstākajam mākonim.
