Jau atkal uznāca vēlme paslēpties zem lielā auduma gabala, ko mēs saucam par segu. Saritināties kā mazam kaķu bērnam pirms miega un aizmirst par to dubļaino pasauli, kas ir tepat tuvumā. Un galvenais – neļaut tai ielauzies manā mierīgajā privātīpašumā un iečāpot manī ar savām slapjuma un netīrumu pilnajām pēdām.
Ja tu gribi pa mani staigāt, tad vismaz tavām pēdām jābūt tīrām. Es pat teiktu dezinficētām. Un man nav žēl, lai tavu soļu atstātās pēdas paliek manī, bet tad lai tās ir kā plikas pēdas nospiedums jūrmalas smiltīs, nevis dubļota zābaka peļķe manā dvēselītē.
-*-#
Pavisam negaidīt pērkons uzbruka manām ausīm ziemas vidū. It kā satraucos, it kā apmaldījos savos spriedumos, bet beigās izrādījās, ka tomēr mākslīgs.
Un varbūt drusku nelietīgi pret manu nervu sistēmu, bet tajā brīdī radās iedvesma kļūt par dārdošskaļu vasaras negaisu, kas ducina ar pērkonu, aplaista ar lietu un visu pārējo paveic zibens.
Tik ļoti ievēlējos plosīties un tēlot vasaras negaisu, ka devos atriebties mātei dabai, ka ziema ir tik gara un negaisi neplosās ar sniega bumbām un nekrīt sasaluši zibeņi lejup no mākoņu vāliem.
Atzīšos – nekas dižs jau man nesanāca, bet vismaz pašam kaut neliels gandarījums par to, ka ir izdevis izaicināt sniega gubu uz nevienlīdzīgu cīniņu. Jā, sniega guba uzvarēja, jo ierāva mani savās ķetnās un maz pamazām nosaldēja. Nekas – rīt iešu atriebties sasalušās upes ledum.
----(-.-)-----
Es gribu iztēloties vietu, kurā tik daudz kas izsapņots un kurā dienas izskaņa ir visskaistākais un optimāli patīkamākais laiks.
Un es tev ļaušu pieskarties domām, kas klīst manā pasaulē un izraisa emocijas. Atdzīvināt sajūtas un ļaut tev sajust, kas notiek mana prāta padibenēs. Tās mazās domas, kas vizualizējas kaut kur galvaskausa aizmugures daļā, neļauj man mierīgi gulēt un liek, lai tās tiktu pierakstītas. Atkal viena kārtīgi negulēta nakts, bet miegs jau ir tikai šķietama atslēgšanās no pasaules trakumiem, jo redzamie un neredzamie zemapziņas sapņi vajā mūs pat atpūtas režīmā. Tad kāda jēga vispār doties gulēt, ja mana iztēle mani nogurdinās abējādi.
Tā kā šausmīga īsfilma vislabākajā kvalitātē tiek rādīta manas atpūtas laikā. Vai man vispār ir vērts to atcerēties, varbūt tāpat vienkārši palaist vējos pat neapdomājot? Bet varbūt uztvert kā zīmi, kas mudina mani rīkoties pareizāk vai vismaz savādāk kā līdz šim?
----(-.-)-----
Man mutē varētu ielidot tūkstoš putnu kamēr es žāvājos!
