Laiks izskatās sabozies.

Ne ar vienu nerunāt. Tikai vērties pasaulē ar lielām, pelēkām acīm un izlikties, ka mani nesatrauc apkārt notiekošais. Skatīties un nesaprast, ko tie pārējie ļaudis galu galā no manis vēlas. Jo es jau nekad neesmu gana labs, gana centīgs un kārtīgs, un vienmēr kaut ko palaižu garām. Vai tiešām man jābūt apokaliptiski ideālam, lai šķistu jums pietiekami ievērojams un respektējams? Šādos absurdos mazo zvēru dresūras laikos paiet dienas, kuras nez kāpēc sauc par skaistākajām dzīvē.