Šonakt man nevienu nevajag. Šonakt nevienam nevajag mani. Tāds ir secinājums, kad sēdi uz daudzstāvu mājas jumta un visa pilsēta guļ tev pie kājām.
Nakts. Un tikai mazas gaismiņas izkaisītas kaut kur starp tumšām ielām. Un tur augšā arī mazas gaismiņas – zvaigznītes, kas ietinušās pufīgos mākoņos, reklamē katra savu zvaigznāju. Pat mēness šodien tāds lecīgs – nu jau tāds padilis pilnmēness, bet slēpjas aiz mākoņa, parādās un atkal nolien. Eh, lai viņš iet pie velna, jo es te starp koku galotnēm un zvaigžņu saknēm meklēju mieru, kura pietrūkst jums tur lejā. Un pat salstošas kājas nespēj nonest mani atpakaļ uz zemes, kaut arī tēja termosā vēl nav salieta un vējš šķiet pavisam satrakojies un dusmīgs.
Es gribu būt objektīvs, bet nekādi nesanāk uz mākslu paskatīties ar citām acīm. Tikai un vienīgi ar savām. Savu pieredzi un domām izvērtēt un saprast, kas man patīk un kas man par daļu, ka tu nesaproti, ko es cenšos pateikt, jo tev prātā tikai zemenes un burbuļi.
